Bērnu aizsardzība ir strādnieku šķiras rokās

Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā vēlētos atgādināt šo svētku būtību, jo mūsdienās to svinēšana diemžēl ierobežojas ar daudzveidīgām izklaidēm un tukšiem naīviem novēlējumiem rūpēties par bērniem. Ko tikai neizdomā sarīkot 1. jūnijā, lai «atgādinātu par bērniem un viņu tiesībām» — sākot ar jautriem klauniem un beidzot ar piketiem pret abortiem! Taču patiesībā visi labvēļi kopā nespēj aizsargāt bērnu tiesības. Mēs turpinām saņemt UNICEF ziņojumus par to, ka bērnu tiesību pārkāpšanas pamatiemesls ir nabadzība, kas būtiski samazina mājokļa, ārstēšanas, ūdens, uztura un izglītības pieejamību. Viņi sauc bērnu stāvokli visā pasaulē nevis par bēdīgu, bet par «katastrofālu» (angl.val.: desparate). Kā 21. gadsimtā kaut kas tāds vispār var notikt? Mums ir zinātniski tehniskais progress, globalizācija, informācijas tehnoloģijas. Vai cilvēce tiešām ir bezpalīdzīga?

Patiesībā daudzi kārtīgi cilvēki — sabiedriskie aktīvisti, garīdznieki, juristi — satraucās par bērnu stāvokli visā Eiropā vēl pirms 200 gadiem. Viņi sagatavoja ziņojumus un atzinumus, sniedza lūgumus, ierosināja komisiju sasaukšanas un dažkārt panāca no varas pārstāvjiem kādas izmaiņas. Taču likumu grozījumi un, kas ir būtiski, patiesā bērnu stāvokļa izmaiņas bija visai nenozīmīgas. Turpinājās nežēlīga bērnu ekspluatēšana. Bērni bieži strādāja veselībai un tikumībai bīstamos apstākļos. Tādas, šķiet, pašsaprotamas lietas kā pilnvērtīgs uzturs, veselības aprūpe, izglītība — bija pieejamas vien izredzētajiem, nemaz nerunājot par brīvā laika un veselīgās atpūtas organizēšanu, par pašpilnveides iespējām, par kultūras un audzināšanas darbu.

Kāpēc tas tā notika? Vai pirms kādiem 100—200 gadiem pieaugušie bija tik stulbi, ka nespēja izprast patiesas bērnu vajadzības? Vai cilvēki bija īpaši nežēlīgi un vienaldzīgi? Nebija vis. Šādu kārtību nosaka viņa augstība kapitāls. Tieši kapitāls, nevainīgi saukts par « tirgus neredzamo roku», veido šīs negantās spēles pamatnoteikumus. Savukārt, politiskā iekārta, kurā valda kapitāls, ir un paliek kurla pret izsalkušo lūgumiem un akla attiecībā uz cilvēces vajadzībām.

Tieši to kautrīgi noklusē daudzveidīgu svētku rīkotāji 1. jūnijā. Tieši to nespēj vai nevēlas apjēgt visdažādākie bērnu aizstāvji, cīnītāji par bērnu tiesībām un pārējie labvēļi.

Tomēr nepietiek ar tiesību sludināšanu — jārada apstākļi to iemiesošanai. Tas gan ir vienkārši. Bērnu tiesības uz pilnvērtīgiem dzīves apstākļiem tiek nodrošinātas ar pieejamu mājokli. Tiesības uz izglītību — ar pieejamām skolām, skolotājiem, mācību grāmatām, programmām un metodēm. Tiesības uz veselības aprūpi — ar saskanīgi funkcionējošu veselības aprūpes sistēmu, ar slimību profilaksi un pilnvērtīgu uzturu. Tiesības uz brīvo laiku un atpūtu — ar pieejamu interešu izglītību, stadioniem, laukumiem, atpūtas bāzēm u.tml. Beidzot tiesības uz dzīvību — vismaz ar atteikšanos no kariem. Nav grūti secināt, ka masveida šo apstākļu radīšana nav diez cik ienesīga, rada vien zaudējumus un, konsekventi, kapitālismā vispār nav iespējama. Sabiedrība spēj patiešām aizsargāt bērnus, tikai nosakot citu kārtību, nodibinot pretējo iekārtu.

Mums jau bijusi vēsturiskā pieredze, kas to apliecina. Laika posmā, kad mūsu valstī ražošanas mērķis vairs nebija peļņa, kad bija iestājusies proletariāta diktatūra, — tad tika radīti apstākļi patiesai bērnu aizsardzībai. Padomju vara pierādīja praksē, ka bērnu tiesību ievērošana īstenojama tikai sociālistiskajā valstī, kur viss darāms sabiedrības kopīgās interesēs. Tikai sociālistiskā valsts var atļauties resursu ieguldīšanu šādā «neienesīgā» lietā.

Jaunās padomju varas sekmes un strauji pieaugošā komunistisko ideju popularitāte kapitālistiskajā pasaules daļā iebiedēja buržuāziju tik dziļi, ka, sakožot zobus, tai nācās piekāpties, upurēt peļņas normas paaugstināšanu, lai sniegtu tautai dažus sociālos labumus. Tā meta druskas no kungu galda, lai tikai saglabātu savu diktatūru. Katrā ziņā Starptautiskā bērnu aizsardzības diena, ko svinam 1. jūnijā, tika dibināta pēc Sieviešu starptautiskās demokrātiskās federācijas iniciatīvas. Tā bija organizācija ar sociālistisko ideoloģiju. Kurš zina, vai ANO tolaik būtu atbalstījusi šo iniciatīvu, ja tas nebūtu 1949. gads, kad tikko apklusa kauju dārdi, joprojām svaigas palika brūces, pārāk uzskatāmas kara sekas un skaidra atmiņa par kara briesmām.

Ja mēs patiešām vēlamies pasargāt bērnus, mums pirmām kārtām atklāti jāatzīst patiesais, dziļais problēmas cēlonis. Mums jāatsakās no pašapmāna attiecībā uz labdarību un jātiek vaļā no naīvām ilūzijām par visādām «personīgās veiksmes receptēm». Mums jāatrod sabiedrībā tāds spēks, kas varētu risināt bērnu problēmas. Šis spēks pagaidām dusē, bet tas ir jāatmodina.

Šis spēks ir strādnieku šķira.

Tātad, ja mums patiešām rūp bērni, to tagadne un nākotne, tad mums ir jāatbalsta strādnieki savā cīņā par visu darba ļaužu interesēm.

Apzinīgā skolotāja