Stundas tēma: kapitālisms

Latvijas valdība ir nolēmusi iznīcināt rakstītprasmes un lasītprasmes pārpalikumus savas valsts teritorijā. Izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska kā mantru atkārto vārdus par nepieciešamību optimizēt izglītības iestāžu skaitu, apliecinot, ka tas uzlabos izglītības kvalitāti. Oficiālais skolu skaits, ko paredzēts slēgt tikai Daugavpilī, svārstās no piecām līdz 13, kas ir aptuveni vienāds ar pusi no visām pilsētas skolām. Kā attaisnojums skolu slēgšanai tiek izteiktas tēzes par finansējuma trūkumu un jauno skolēnu mazo skaitu. Pēc ministra teiktā, pilsētai pietiks piecu skolu, lai nodrošinātu izglītību visiem, kuri to vēlas. Skolēnu mazā skaita iemesli ir kaunīgi noklusēti. Ar ko šie bezgalīgie «uzlabojumi» saistīti un vai ir vērts gaidīt to beigas?

Izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska

Nav brīnums, ka problēmu galvenais cēlonis ir pati sistēma — kurā valdošā kapitālistu šķira izvirza galveno mērķi savai bagātināšanai. Šīs sistēmas ietvaros izglītība ir klašu cīņas instruments kapitālistu rokās. Pasliktinot tās kvalitāti, kā arī pakāpeniski ieviešot neapslēptu «tirgus laimes» propagandu, notiek pieaugušā proletariāta sadale un no tā veidojas lumpeņi. Vai labākajā gadījumā tuvredzīgi pilsētnieki, kas ne tikai atbalstīs moderno dzīves veidu, bet arī ar prieku izpildīs zobratu lomu lielo privāto uzņēmumu ekonomiskajās ķēdēs. Turklāt izglītība arvien vairāk kļūst par maksas pakalpojumu, pārstājot būt par institūtu, kas vērsts uz progresu sabiedrībā. Godājamā skolotāja profesija tika pārvērsta par piespiedu dienestu «apgaismīgā» biznesa labā.

Neatkarīgi no tā, cik daudz runājošās valdības galvas solītu palielināt skolotāju algas, viņi to nedarīs, ja vien paši skolotāji «no apakšas» nepulcēsies kaujas arodbiedrībā un nerīkosies kolektīvi. Vēsture rāda, ka tieši ar šādu cīņu par savām ekonomiskajām interesēm jāiesāk jebkura kustība cilvēku dzīves uzlabošanā, neatkarīgi no tā, kādus cēlus mērķus tā sev izvirza. Proletārieši, kuri nemāk cīnīties, kuri nezina, kā to izdarīt, kuri nejūtas tuvu saviem biedriem, kuri nezina uzvaras garšu, nevar īsti iesaistīties politiskajā cīņā, viņu domas par savas valsts glābšanu paliks utopisku sapņu līmenī.

Politiķiem skolotāju algas (-20%)

Ekonomiskā cīņa — jebkuras klases cīņas pamats un neatņemams brīdis. Veiksmīgu ekonomisko cīņu piemēri atrodami tālajās un tuvās valstīs. Piemēram, 1999. gadā Altaja teritorijā skolotāji paši «izsita» no kungiem neizmaksātās algas. 2014. gadā vienas Čeļabinskas apgabala skolas darbinieki atteicās veikt daļu sava darba tāpēc, ka viņiem pārtrauca veikt papildus maksājumu par darba intensitāti, un viņu ienākumi samazinājās gandrīz par pusi. Arī Baltijas valstīs iedegās sabiedrības neapmierinātības signālugunis. Lietuvā skolotāju arodbiedrības pārstāvji okupēja ministrijas ēku un turēja to trīs nedēļas, pieprasot palielināt algas un samazināt audzēkņu skaitu klasēs.

Skolotājs ir kāda cita kapitāla ražošanas izmaksas, kas nozīmē, ka, ja nenotiks kolektīva cīņa par savām interesēm, viņš saņems tieši tik daudz, cik nepieciešams, lai uzturētu minimālus nosacījumus savai eksistencei.

Par nelaimi latviešu buržuāzijai, 90. gados viņi ieguva valsti, kurā «sasodītajiem boļševikiem» izdevās izveidot vispārēju un īpaši augstas kvalitātes bezmaksas izglītību. Jau 30 gadus jaunatkalti īpašnieki nodarbojas ar sistemātisku skolu un universitāšu iznīcināšanu. Piemēram, Daugavpilī 1984. gadā bija 25 vispārizglītojošās skolas, kā arī dzelzceļa un mašīnbūves tehnikumi, Daugavpils Pedagoģiskais institūts ar kopējo studentu skaitu virs 16 000 cilvēku. 2018. gadā kopējais izglītojamo skaits visās 18 Daugavpils izglītības iestādēs bija tikai 9 261 audzēkņi. Tomēr jaunajai izglītības reformai ir visas iespējas nobendēt līdz galam ne tikai un tā grūtā situācijā nonākušās Latgales galvaspilsētas izglītības sistēmu, bet arī visu reģionu kopumā — liels skaits pusaudžu no mazajām Latgales pilsētām par savu mācību vietu izvēlējās Daugavpils tehnikumus un vidusskolas.

Meklējot formālus iemeslus skolu slēgšanai, neveiksmīgi reformatori veic neskaitāmas atkārtotas akreditācijas, ievieš jaunas vērtēšanas sistēmas un nosaka nesasniedzamus standartus, darot visu iespējamo, lai novērstu to, ka viņiem neizdevīgās skolas spētu tos sasniegt. Paņemt kaut vai svaigo incidentu ar Daugavpils Universitātes universitātes statusa atņemšanu. Rezultātā radās jautājums par universitātes pārdēvēšanu un tās likteni kopumā. Rezultātā, kā parādīja skolēnu aptauja, salīdzinājumā ar pagājušo gadu cilvēku skaits, kas vēlas iesaistīties DU, ir uz pusi mazāks. Šajā sakarā būs daudz grūtāk sasniegt 5 000 studentu normu universitātes vadībā. Gaidāma nezināma nākotne arī skolām, kuru direktori nav lielu partiju biedri. No anonīmiem avotiem tiek ziņots, ka šīs skolas «optimizācija» skars vispirs.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, rodas jautājums. Vai Latvija pašreizējā politiskajā sistēmā var nodrošināt skolotājiem pienācīgas algas, bet iedzīvotājus — ar kvalitatīvu vispārējo izglītību? Kāpēc Latvijā sociālisma apstākļos viss bija kārtībā ar izglītību? Ja tā saucamā «brīvība» izslēdz strādnieku pienācīgu dzīvi, tad kam šī brīvība? Un vai tā ir īsta brīvība vai tikai tukšs, citēts vārds, kura patieso nozīmi visi jau sen aizmirsuši?

Apzinīgais students