Varas attieksme pret mani ir viņu attieksme pret visu tautu

Latvijas Strādnieku Frontes aktīvisti 2019. gada 15. februārī intervēja Aināru Kadišu, kurš rīkoja bada streiku Rīgas centrā pretī Ministru kabinetam.

Ainārs Kadišs uzsācis beztermiņa bada streiku 13. februārī, kad valsts bija atstājusi viņu bez uzturlīdzekļiem un, attiecīgi, bez iespējas aizstāvēt savas tiesības. Pat par dokumentu iesniegšanu tiesā taču ir jāmaksā, un advokāti arī ir dārgi.

Kā viss sākās?

No mana bankas konta pazudusī nauda kļuva par pēdējo pilienu. Pēc tam noskaidrojās, ka to bija izņēmis VID. Man bija noslēgts līgums ar banku par automātisko ikmēneša alimentu apmaksu, un rezultātā es pat tos nevarēju samaksāt. Esmu iesniedzis lūgumu izrādīt izpratni par ārkārtas situāciju, kurā esmu nokļuvis, palikdams bez līdzekļiem ārvalsts teritorijā (tieši tad biju ceļojumā). Taču man atbildēja, ka viņi «atsakās izskatīt manu iesniegumu pēc būtības», neizskaidrojot šāda lēmuma iemeslus.

Acīmredzot, bankas Latvijā, tāpat kā Valsts ieņēmumu dienests ir valsts kā vardarbības aparāta ierocis, virzīts pret strādniekiem. Ierocis, kuru viņi izmanto pret mūsu neaizsargātākajiem tautiešiem.

Pēc būtības šis bada streiks ir izmisīgs aicinājums cilvēkiem apvienoties. Viens cilvēks nevar veiksmīgi cīnīties ar šādiem noziedzīgiem pārkāpumiem no valsts puses. Tātad cilvēkiem ir jāapvienojas uz kopīgu interešu pamata. Augstākā no šīm interesēm, protams, ir gaišā nākotne, valsts labklājība. Tomēr kopīgu cīņu var veikt arī par tādām vitālām interesēm, kā: algu palielināšana, darba apstākļu uzlabošana, tostarp darba dienas ilguma samazināšana, — veikt cīņu, organizējot arodbiedrības darba vietās. Zinātne par sabiedrības attīstību to sauc par «ekonomisko šķiru cīņu», t. i. kad darba ļaužu šķira cīnās pret tiem, kas dzīvo uz viņu rēķina un nestrādā. Tieši par to, lai cilvēki kopīgi cīnītos par savām interesēm, uzstājas Ainārs Kadišs. Tieši šai svarīgākajai problēmai viņš mēģina pievērst sabiedrības uzmanību.

Kāpēc esat izvēlējies tieši bada streiku?

Es ticu, ka mazais sērkociņš var iededzināt ugunskuru. Mums ir jādod impulss mūsu tautai.

Kādas ir Jūsu prasības? Ko vēlaties panākt?

Tuvojas neatgriešanās punkts, pēc kura mēs (Latvija) paliksim tikai vēsturē — es vēroju Latvijas demogrāfisko grafiku kopš 1990. gada. Tas ir nepārtraukts kritums, šādiem tempiem mums nav ilgi palicis līdz bojāiešanai. Es nepiekrītu Latvijas valdībai visās attiecībās: ārpolitikā, ekonomiskajā, sociālajā politikā. Esmu pārliecināts, ka Latvijas valdība apzināti veic iedzīvotāju genocīdu. Valsts sistēma ir iekārtota tā, ka īsti nelieši uzkāpj augšā un valda pār mums. Formāli mēs viņus nolīgstam, bet uzvedas viņi nevis kā tautas kalpi, bet gan kā bezjēdzīgi parazīti. Es nesen lasīju par parazītiem — viņi vienmēr ņem labāko. Parazīts ir stulbs. Jebkura dzīvnieka organismā ir parazīti, bet to ir salīdzinoši maz. Kad to skaits pārkāpj kritisko robežu, organisms iet bojā, ņemot līdzi arī tos, kas dzīvojuši uz šī organisma rēķina, t. i. parazītus.

Jūs varat paskatīties manus plakātus. Es prasu:

  • atcelt Saeimas locekļu un ierēdņu imunitāti, ieviest likumā deputātu kriminālatbildību par savu solījumu pārkāpšanu;
  • ievērot Satversmē apstiprinātās cilvēka pamattiesības, atcelt plēsonīgu nekustamā īpašuma nodokli; cilvēki privatizēja savus dzīvokļus un zemesgabalus, bet tagad pēkšņi izrādās, ka viņiem tie jāizpērk no jauna ik pēc 66 gadiem, bet, kad tie tiks izpirkti, tie būs jānopērk atkal, nākamajos 66 gados, un pēc tam atkal un atkal;
  • izveidot tādu vēlēšanu sistēmu, kurā par deputātiem kļūs visgodīgākie un visizglītotākie tautas pārstāvji;
  • aizliegt jebkādu izvirtību propagandu sabiedriskajās vietās un izglītības iestādēs;
  • samazināt drausmīgu sociālo nevienlīdzību, noteikt maksimālo algu līmeni ierēdņiem un politiķiem, kas būtu atkarīgs no minimālās algas un pensijas;
  • realizēt valsts galveno funkciju — rūpes par savu iedzīvotāju labklājību un drošību.

Kā Jūs uztverat deputātu atsaukšanas ideju?

Pozitīvi. Tautai jākontrolē sava vara, tai jāpieder darbaļaudīm. Es vienmēr esmu teicis, ka strādnieks varēs dzīvot bez sliņķiem, bet sliņķis bez strādniekiem nevarēs iztikt.

Ja valsts nebūtu Jūs nostādījusi uz izdzīvošanas robežas, vai jūs būtu šeit?

Ļoti iespējams. Es teicu, ka tas tikai pārpildīja manu pacietību. Neapmierinātība ar Latvijas īstenību man uzkrājās jau sen. Es uzskatu, ka pat tad, ja cilvēkam tas nav izdevīgi, viņam vienalga ir jārīkojas saskaņā ar sirdsapziņu.

Vai uzskatāt, ka cilvēki Latvijā piekrīt Jūsu pretenzijām pret buržuāzisko valsti?

Arī citi cilvēki ir neapmierināti. Cilvēki pauž neapmierinātību par to, ka aizbrauc no valsts, un tādējādi vēl vairāk pasliktina situāciju valstī. Es personīgi nevēlos pamest savu dzimteni. Nesen, lai atbalstītu mani, man zvanīja jaunie cilvēki, latvieši, kuri devušies pelnīt uz Angliju. Viņi ļoti vēlas atgriezties, bet Latvijā nav radīti apstākļi normālai dzīvei. Mūsu valdība no augšas uzspiež tautai nacionālo jautājumu. Viņi sašķel tautu, bet mans aicinājums ir vilkt nost šos ķīļus. Es skaidroju latviešiem, ka Latvijai ir 100 gadi vai mazāk. Savukārt Rīgai ir jau vairāk nekā 800 gadu. Tā nav tikai latviešu zeme, un mēs visi vienmēr esam dzīvojuši tajā draudzīgi.

«Skaldi un valdi (latīņu: Divide et impera) ir sens
sabiedrības pārvaldības princips — caur provokācijām,
jau esošo pretrunu dedzināšanu, konfliktu radīšanu».

Kāda ir deputātu un policijas attieksme pret Jums?

Politiķiem ir vienalga. Vēl jo vairāk, viņi cenšas man nodarīt pāri. Es biju gatavs badam un aukstumam, un apģērbos siltāk. Taču es nebiju gatavs tam, ka man neļaus gulēt. Viņi lika man novākt telti un lietussargu, atļaujot atstāt tikai krēslu. Naktī, kad biju pārāk noguris un atguvies uz putuplasta, viņi piespieda mani piecelties un pat neļāva man atslieties pret koku. Man bija atļauts tikai sēdēt uz krēsla. Ik pa laikam policijas darbinieki piebrauca pie manis ar mašīnu un modināja mani ar griezīgu sirēnu, izkliedzot: «Negulēt!» Es nespēju noticēt savām acīm.

«Varas attieksme pret mani ir viņu attieksme pret visu tautu».

Policistu rīcība atgādina fašistu metodes. Valdošā šķira saka: «Labi, protestējiet! Bet pēc tādiem noteikumiem, kas mums ir ērti».

Lai varētu mazliet pagulēt, vajadzēja novietot plāksnīti uz kuras rakstīts, ka telts ir instalācija, bet es esmu instalācijas daļa. Policisti centās atrast formālu iemeslu to novākt, bet nevarēja. Viņi skatījās iekšā, apgaismoja mani ar lukturi, jautājot, vai es neguļu, un skatījās, lai es neiekāptu guļammaisā.

Mēs nezinām, kā beigsies bads, bet novēlam Kadiša biedram spēku, lielu pacietību un drīzu viņa sarežģītās dzīves situācijas atrisinājumu. Pats šis incidents liecina, ka Latvijā cilvēki ir tik neapmierināti ar izveidoto cilvēku ekspluatējošo sistēmu, ka daži no viņiem ir gatavi pat visizmisīgākajai rīcībai, piemēram, badastreikam. Nacionālā kārts, ko savā spēlē draudzīgi izmanto kapitālisti, šķiet, vairs nestrādā. Cilvēki sāk apzināties, atbrīvoties no rozā brillēm, caur kurām viņi bija redzējuši kādas neierobežotas kapitālistiskās bagātības. Pienāks laiks, kad Latvijas tauta atkal satvers visu savās rokās un dzīvos labi.

 

P. S. Kamēr bijām gatavojuši šo materiālu publicēšanai, policija piemēroja jaunas metodes cīņai pret savu līdzpilsoni. Nakts aizsegā no 18. uz 19. februāri, paslēpjot savu trafarēto automašīnu aiz ēkām, policisti klusi piegāja pie telts. Ar minimālo troksni atsprādzēja telti un ielauzās iekšā. Ainārs Kadišs šai laikā no noguruma bija iesnaudies. Rupji saraustot cilvēku, policisti saskatīja viņa rīcībā likumu pārkāpumu, t. i. atrasts miega veidā uz ielas (klaiņošana).

Aizsedzoties ar ieganstu, ka esot nepieciešams sastādīt protokolu, kura policistiem nebija līdzi, Ainārs piedāvāja doties uz policijas automašīnu un tur šo protokolu noformēt. Izrādījās, ka automašīnā tā arī nebija. Ierosināja doties uz centrālo iecirkni, Ainārs piekrita — tā viņš nokļuvis policijas iecirknī. Uzrādītā autovadītāja apliecība neskaitās par personas apliecinošo dokumentu, un policijas darbinieki neuzskatīja to par pietiekamu liecību. Izskatās, ka Ainārs Kadišs ir iekļuvis slazdā. Izglāba tas, ka Ainārs no pirmajām minūtēm bija veicis sava aizturējuma filmēšanu. Nepalikušie malā divi jaunie cilvēki — Aināra biedri — ar lielām pūlēm iekļuva policijas iecirknī, lai atnestu Aināram ūdeni, tādējādi kļūstot par policijas provokācijas tiešiem lieciniekiem. Aizbildinoties ar pārmērīgu nogurumu, Ainārs Kadišs neparakstīja protokolu, vienojoties ar policistiem par tā parakstīšanu dienas laikā. Policistiem nācās atkal atkāpties. Provokācija neizdevās. Pagaidām…