Vilim Lācim — 116!

Šodien, kad Latvijas buržuāziskie politiķi tieši vai daļēji atbalsta «Vaffen SS» leģionāru maršus, un kad dažādi nacionālistiskie un buržuāziskie valstsvīri slāvē sevi, bet sociālisms ir pakļauts nosodījumam no viņu puses, tad gribas norādīt, ka strādnieku šķirai arī bija savi varoņi, kuri veltīja savu dzīvi proletāriāta atbrīvošanai no ekspluatācijas jūga un tādu vietu pelnīti aizņem Vilis Lācis — slavenais padomju latviešu rakstnieks. Kā stādnieku šķiras pārstāvis, Lācis atstāja plašu mākslas mantojumu desmitos monumentālajos darbos, daudzi no kuriem tika ekranizēti.

Vilis Lācis piedzima 1904. gada 29. aprīlī (12. maijā) Rinužu ciematā (tagad tas atrodas Rīgas pilsētas robežās) ostas strādnieka ģimenē. No agrās bērnības Lācis iepazina trūkumu, sabiedriskās iekārtas netaisnīgumu un visas parasta strādnieka problēmas un grūtības. 1917. gadā pirms Rīgas vaciešu okupācijas viņa ģimene tika evakuēta uz Barnaūlu. 1921. gadā Vilis Lācis atgriezās Latvijā.

Viņš strādāja par ostu krāvēju, zvejnieku, kurinātāju tirdzniecības kuģī, brīvajā laikā rakstīja savus mākslas romānus. Tieši tāpēc viņa romāni tik patiesīgi atspoguļo reālo dzīvi tādā Latvijā, kādā tā bija buržuāziskajā periodā, vāciešu okupācijas laikā un pēckara periodā, kad nacisms tika sagrauts un Latvijas teritorijā tika atjaunota padomju vara.

Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētājs,
rakstnieks Vilis Lācis

1928. gadā Lācis iestājās Latvijas Komunistiskajā Pārtijā. Jānorāda, ka tie bija buržuāziskās reakcijas uzbrukuma laiki. Kompartija darbojās nelegālajā stāvoklī, tāpēc vairākums LKP biedru zināja, ka karo viņi ne par savām karjeras interesēm. Tajā laikā partijā iestājās, sekojot īstām pārliecībām, ka tikai strādnieku šķiras uzvara var atbrīvot Latviju no ekspluatācijas, no apspiešanas. Iestājās, lai beidzot nogāzt buržuāzijas jūgu no tautas. Tāpēc katra Viļa Lāča romānu rinda ir piesātināta ar cīņas par gaišo cilvēces nākotni liesmu, un, pirmkārt, par gaišo nākotni darba cilvēkam, nevis sīkpilsētniekam un parazītam.

Lācis ar pārsteidzošo precizitāti aprakstīja kā nesavtīgo un mērķtiecīgo cilvēku, tā arī sava laika mietpilsoņus un sīkpilsētniekus. Un kad Jūs gribēsiet pajautāt, kā dzīvo darba cilvēks mūsdienu kapitālistiskajā Latvijā, tad varat atvērt viņa triloģiju — romānus «Piecstāvu pilsēta», «Pasaules jūrās» un «Putni bez spārniem». Tajos joprojām Jūs redzēsiet darba cilvēka dzīvi mūsdienu buržuāziskajā laikā. Mūsdienu kapitālistiskajā Latvijā maz kas mainījās kopš tiem laikiem.

Pirmajā romāna «Vētra» daļā Lācis aprakstīja to Latviju, kuru idealizē mūsdienu valdošā šķira. Aprakstīja nežēlīgi un bez kompromisiem. Diez vai ir vajadzība apšaubīt tāda slavenā rakstnieka vārdus, ņemot vērā to, ka šodien darba cilvēks nokļūva tādā patī stāvoklī, kādā bija Latvijā līdz 1940. gadam.

Kad Latvijā sākās sociālistiskās pārveidošanas, rakstnieks vadīja Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomi un droši ķērās pie darba, veicot pārveidošanas republikā. Taču šiem plāniem traucēja fašistiskās Vācijas uzbrukums PSRS. Latvija ir viena no pirmām, kas pieņema uz sevi Hitlera pulku triecienu. Pirmā romāna «Vētra» daļa arī beidzas ar latviešu strādnieku, latviešu zemnieku, latviešu komunistu un komjauniešu varonīgo kauju pret hitlēriešu okupantiem aparakstu. «Hitlers viegli iekaroja Eiropu, bet Liepājā pirmo reizi sajūta pretestību!» Un padomju latviešiem bija par ko cīnīties. Latviešu tauta varonīgi aizsargāja savu iegūto Dzimteni. Dzimteni bez ekspluatācijas un apspiešanas, un tieši tāpēc vācu okupanti saņēma negantu pretestību. Tā bija cīņa par savu iekāru un par savu tautu, nevis par bagātnieku kapitāliem.

Protams, bija arī katlakmens latvijas tautas ķermenī — daudzveidīgie nelieši, nodevēji un kalpi, kas gaidīja hitlēriešu karavīrus ar puķēm, bet pēc tam rīkojās nežēlīgāk, nekā fašistu okupanti. Tāda bija mūsu vēsture. Un Lācis, kā slavens sava laika rakstnieks, iemužināja īsto Latvijas vēsturi nākošajām paaudzēm.

Viļa Lāča romānus ir ļoti viegli lasīt, bet no viņa grāmatām lasītājs saņem ļoti daudz gudru un noderīgu padomu. Rakstnieka grāmatas attīsta savos lasītājos pati labākās rakstura īpašības, mudina domāt un augt īstam cilvēkam. Un ir absolūti saprotami, ka buržuāzijas ideoloģiem un personām ar sīkpilsonisko, nacionālistisko pasaules uzskatu rakstnieka māksla izraisa īsteno, patieso naidu.

Pēc kara rakstnieks aktīvi iesaistījās savas republikas un savas tautas dzīvē. Lācis aktīvi rakstīja jaunus darbus. Galu galā bija iespejā aprakstīt mūsdienu cilvēku — sociālistiskās nākotnes cilvēku. Jo viņš auga rakstnieka acu priekšā. Viņa varoņi it kā ir savienoti ar autoru, ar viņa sapņiem par labāko nākotni.

Pēdējos dzīves gados rakstnieks bija Latvijas PSR rakstnieku savienības valdības biedrs, arī tās priekšsēdētāja vietnieks. Tie bija latviešu tautas, tās mākslas spēka, tās progresīvo ideju izaugsmes gadi.

Par savu neapšaubāmu ieguldījumu Tēvijas literatūrā Vilis Lācis tiks apbalvots ar 7 Ļeņina ordeņiem un ar Tēvijas Kara I pakāpes ordeni. Nomira rakstnieks 1966. gada 6. februāri un tika apglabāts Rīgas Meža kāpos. Par godu rakstiekam tika nosauktas vairākas Latvijas un PSRS pilsētu ielas.

Bet atgriezās tumšie laiki. 1991. gadā buržuāziskie revanšisti mainīja Lāča ielas nosaukumu Rīgā, un viņa vārdu no Latvijas vēstures sāka rūpīgi iztīrīt. Viņa darbus liek aizmirst, par viņa vārdu klusē — buržuāziskai valdībai nav vajadzīgs proletāriešu rakstnieks, kurš, patiecoties savam daudzpusīgam talantam, parādīja visas strādnieku šķiras grūtības un problēmas plašai sabiedrībai.

Latvijas tautas sirdsapziņa neapmierina «jauno» buržuāzisko valdību, bet dažas mazas pilsētas saglabāja viņa vārdu. Piemēram, Ģeogrāfiskās biedrības «Spilve» ekspedīcija 2016. gadā pēc pieejamiem materiāliem atrada Viļa Lāča ielu mazajā Latvijas pilsētā — Saulkrastos.

Gribās cerēt, ka Viļa Lāča romāni grūtajā minūtē turpinās nest gaismu cilvēku dzīvē, kuri izvēlējās nevis «paēdušo sīkpilsoņisko esošo», bet īsto cilvēku cīņas par īsto visas cilvēces nākotni ceļu.

Grūtā minūtē, kad pasaulei draud katastrofa jo stiprāk pieaugušo kapitālistiskās šodienas pretrunu, krīžu un karu dēļ, Vilis Lācis mums dod kārtējo padomu. Vācu fašistu okupācijas laikā komjaunieši un komunisti pirmie ienāca savas Dzimtenes aizsargu no nežēlīga un «visstiprākā» ienaidnieka pasaulē rindās.

Mūsdienu cilvēks, kurš apmaldās šodienas dzīves problēmu pretrunās, var droši ņemt sev padomus, kā rīkoties tādā laikā. Rakstnieka darbu pievilcība un spēks ir bargajā, nežēlīgajā dzīves patiesībā un tajā literārajā prasmē, ar kuru tā patiesība atvēras lasītājam. Lāča romāni nekad nenovecosies, tie būs aktuāli gan cīņas par taisnīgo komunustisko sabiedrību, gan jaunās sabiedrības celšanas laikā.

Ies laiks, un vēsture iznīcinās visus pasaules parazītus. Bet šī slavena rakstnieka vārds uz mūžu paliks ne tikai latviešu tautas, bet arī jaunās komunistiskās tagadnes un nākotnes kultūras mantojums!

«Divu miljonu klausošo pūlim šie vārdi piesaistījās, — varbūt nesaskatāmi tālumā, bet jūtami tuvi — tūkstoši apspiesto cilvēku visā pasaulē. Viņi klausījās padomju tautas vadoni — klausījās visa pazemota cilvēce, kuras vienīgā cerība uz brīvību un cienīgo dzīvi bija saistīta ar kaujas rezultātu, kura dega visās Krievijas zemes plašumos.»

— Vilis Lācis, «Vētra», otrā daļa, pirmā nodaļa.

LSF Kurzemes pirmorganizācija