Viņi aizliedza komunistiskās partijas

1926. gads. Benito Musolīni — fašistiskais diktātors, Itālijas duče. Saņēma varu no karaļa rokām un ar liberālu piekrišanu. Itāliešu partizāni nošāva viņu 1945. g. Gadu pirms tā Itālijas Komunistiskā partija izgāja no pagrīdes atbrīvotajās teritorijās un drīzumā kļuva par lielāko partiju valstī.

1933. gads. Ādolfs Hitlers — fašistiskais diktātors, Vācijas fīrers. Nāca pie varas, kā kancleris, ar nacionāl-sociālistisko partiju priekšā, pēc tām veica apvērsumu un sagrāba varu ar finanšu kapitāla palīdzību. Nošāvot sevi bunkerī 1945. gadā. Tajā pašā gadā tika atjaunota Vācijas Komunistiskā partija.

1936. gads. Francisko Franko — fašistiskais diktātors, Spānijas kaudiljo. Vadīja fašistisko apvērsumu un nāca pie varas pēc pilsoņu kara ar Itālijas un Vācijas fašistisko režīmu atbalstu. Nomira 1975. gadā. Spānijas Komunistiskā partija legalizējās pēc diviem gadiem.

1954. gads. Alfredo Stressners — fašistiskais diktātors, Paragvajas prezidents. Vadīja apvērsumu un iekaroja varu, izveidojot represīvo režīmu. Tika gāzts militāra apvērsuma rezultātā 1989. gadā un nomira trimdā. Paragvajas Komunistiskā partija tika legalizēta pēc Stressnera režīma krišanas.

1973. gads. Augusto Pinočets — militārās huntas vadītājs, kurš izveidoja fašistisko diktatūru Čīlē. Gāza Salvadora Aljende valdību. Pēdējos dzīves gados pēc neaizskaramības atcelšanas tika sodīts par slepkavībām, cilvēku nolaupīšanu, tirgošanu ar narkotikām un korupciju. Līdz sodam neizdzīvoja. Čili Komunistiskās partijas aizliegums tika noņemts pēs Pinočeta atkāpšanās un demokrātijas atjaunošanas 1990 g.

1991. gads. Anatolijs Gorbunovs — Latvijas Augstkās Padomes priekšsēdētājs. Bijušas PSKP biedrs, kurš pārgāja uz antikomunisma pusi. Šobrīd ir dzīvs. Latvijas Komunistiskā partija ir aizliegta kopš 1991. gada un līdz šīm brīdim.