Bandītiskā valsts

Man paveicās piedzimt normālā valstī, lai arī tās attīstības beidzamajā laika posmā. Bet tas vēl bija kosmisko lidojumu laiks, tas bija «Burana» laiks (kura izveidē piedalījās arī Rīgas rūpnīca «Alfa»), jaunu mikrorajonu celtniecības un no sastrēgumiem brīvu autoceļu laiks, metro būves plānu laiks.

Maskavas un Latvijas Tautas frontes politiķu, pārkārtošanās aktīvistu ļaunās gribas dēļ, kad viņiem vēl ticēja darba ļaudis, viss apgriezās ar kājām gaisā. Egoisms un patērētkāre, iešana pār citu galvām un attieksme «cilvēks cilvēkam vilks» kļuva par dzīves normu. Kad neveiksmīgā pārkārtošanās galīgi izgāzās, šī jaunā valsts kā nelaime nāca pār mūsu galvām 1991. gadā.

Viens no pirmajiem «pārkārtojušo» buržuāzisko politiķu izdotiem likumdošanas aktiem Latvijā bija pilsonības atņemšana trešdaļai valsts iedzīvotāju. Tas viņiem bija vajadzīgs, lai sadalītu īpašumu, veiktu cilvēku aplaupīšanu caur privatizāciju, izjauktu solidaritāti darba kolektīvos, iesētu etnisko naidu daudznacionālajā valstī. Tas viss valdošiem grupējumiem spīdoši izdevās.

Masveida atlaišanas no darba, uzņēmumu slēģsana, cilvēku padzīšana no viņu dzīvokļiem, lai atdotu tos jauniem «muižniekiem», kuri pārcēlās uz Latviju no ASV, Kanādas un citām Rietumu valstīm — tāda dzīve bija deviņdesmitajos gados. Politiķi tolaik arī neaizmirsa pieņemt likumu par zemes privatizāciju zem padomju laiku daudzdzīvokļu mājām. Cik iedzīvotāju vēl šodien ir ķīlniekos pie šiem jaunajiem muižniekiem?

Bet privatizācija turpinājās, bruka uzņēmumi, daļa iedzīvotāju aizbēga uz Rietumiem un citām bijušajām padomju republikām. 1998. gadā palikušajiem nepilsoņiem piedāvāja iegūt šīs valsts pilsoņa pasi, nokārtojot pazemojošu «lojalitātes» eksāmenu.

Paralēli tika sagrauta arī Latvijas lauksaimniecība. Izdzīvoja tikai neliela daļa vietējo kolhozu, piemēram, «Tērvete». Vairums tika sadalīti mazefektīvās sīksaimniecībās.

Atņemt un sadalīt? Vai šo saukli jūs pierakstāt tieši komunistiem? Nē, te liberāļi un nacionālisti atņēma un sadalīja jūsu īpašumu. Tādā veidā cilvēkus izmeta no dzīvokļiem, atņēma viņu vasarnīcas un dārza mājiņas, kuras tagad «pēkšņi» atrodas uz jaunajiem saimniekiem piederošas zemes. Atņēma un sadalīja rūpnīcas, fabrikas, kuģus. Jāsaka gan, ka jaunajai parazītiskajai elitei trūka vadības prasmju un intelekta: ātri pa gabaliņam visu notirgoja. Padomju rūpnieciskais mantojums jaunajai valstij par labu nenāca. Toties atsevišķas personas acumirklī kļuva ļoti bagātas.

Ar to šīs valsts ņirgāšanās par tautu nebeidzās. Tika nolemts daļu iedzīvotāju padarīt par pilnīgi beztiesīgiem savā zemē. Sagatavoja reformas projektu par visu skolu pāreju uz mācībām latviešu valodā, vienīgajā valsts valodā daudznacionālajā valstī. Ja neskaita valodu, nekā cita valstiska laikam vairs nav palicis. 2004.—2005. gada skolēnu masveida protesti tikai atlika šīs valsts mežonīgus plānus uz neilgu laiku.

Iestāšanās Eiropas Savienībā atvēra slūžas lētiem aizdevumiem. Iedzīvotājus ievilināja kredītos un hipotēkās. Nekontrolējams patēriņš iesvieda cilvēkus kredītu jūgā un verdzībā zem šīs valsts likumiem un kārtības. Daļa iedzīvotāju no Latvijas ārēm ir aizbraukuši un aizbrauc vēl. Starp citu, šīs jaunās buržuāziski nacionālistiskās «elites» valdīšanas laikā Latvijas iedzīvotāju skaits ir sarucis jau par vairāk kā trešdaļu.

Augošas neapmierinātības dēļ buržuāziskajai elitei vajadzēja nostiprināt jauno kārtību arī ar militāru spēku. Iestāšanās NATO šim plānam labi derēja. Tas, ka medicīna, izglītība sociālā aprūpe valstī knapi velk dzīvību — tas politiķus nemaz neinteresē. Viņi labi jūtas šajā sistēmā, bezgalīgi paaugstinot sev algas un prēmijas. Tādēļ militāro izdevumu palielināšana priekš NATO viņiem ir pašsaprotama lieta. Bet kur ņemt naudu tālākai valsts funkcionēšanai, ja visus ienākumus apēd ierēdņi un NATO uzturēšana sagrautas ekonomikas apstākļos, kad vairs nav iespējams nodrošināt valsts iedzīvotāju vajadzības?

Ievērojama daļa Latvijas iedzīvotāju jau ir aizbēgusi. Bet ko ir spiesti darīt pārējie mākslīgi radīta bezdarba un banku kundzības apstākļos? Viņi ir laipni lūgti strādāt par mazām algām, toties darīt visu prasa maksimāli «efektīvi»: pa 12 stundām dienā. Virsstundas — tas ir normāli. Atsakies iziet darbā savā brīvajā laikā — esi nelojāls pret darba devēju. Un jebkuru nepaklausīgu darbinieku var ātri nomierināt, jo uz viņa vietu pretendē vesela bezdarbnieku armija, kas gaida pie vārtiem.

Lai nodrošinātu šīs cilvēkēdāju sistēmas turpmāku pastāvēšanu, politiķi steidzīgi paaugstina pensijas vecumu līdz 65 gadiem. Varbūt kapitālistiem, ministriem un saeimas deputātiem būs lemts nodzīvot 100 gadus: viņi var atļauties aiziet pensijā arī vēlāk. Bet, ja stāvi pie darbgalda pa 12 stundām dienā smacīgā cehā, gluži labi saproti, ka tev nebūs lēmts saņemt šo nabagdāvanu no valsts.

Vienalga, ka viss ir šķērsām un ar kājām gaisā, valsts aparāta apetīte tikai aug: naudu sevis uzturēšanai taču kaut kur jāņem. Nē, tā nauda nebūs domāta jūsu veselībai vai izglītībai. Tā būs ierēdņu uzturēšanai, NATO finansēšanai un «efektīvo menedžeru» pieaugošās apetītes apmierināšanai. Tāpēc vajag no tautas nodīrāt vēl vairāk nodokļu: tik un tā visi samaksās.

Es visu savu apzinīgo dzīvi esmu algots darbinieks. Nekad ar uzņēmējdarbību neesmu nodarbojies. Taču virsstundas ir spiesta lieta šajā bezdarba zemē! 12 stundas pie darbgalda — tas ir normāli mūsdienās. Pēc jaunajiem likumiem esmu nopelnījis «lieku» naudu. Un man valsts saka: «Aizej uz mūsu valsts ieņēmumu dienestu un atdod nopelnīto. Tu esi parādā». Tā arī visas lietas notiek, draugi.

Šādi man ir nepaveicies dzīvot valstī, kur viss ir vērsts pret tautu. Kur viss ir priekš valsts bandītiem. Tas ir bandītiska valsts.

4. maijā, kad es dārgajā sabiedriskajā transportā braucu uz kārtējo virsstundu maiņu, uz mani ņirdzīgi lūkojās šīs valsts plakāti: «Brīvība!» Kāda brīvība? Kam ir brīvība? Jūs man vēl pajautājiet, vai es esmu šādas kārtības piekritējs, šīs valsts patriots?

Industriālā uzņēmuma darbinieks A. Krasnijs