Ekvadoras degvielas bunts

Oktobra sākumā Ekvadoru pārņēma protestakcijas pret degvielas subsīdiju atcelšanu, ko gribēja paveikt Ļeņina Moreno valdība. Valsts galvaspilsētu, Kito, iekāroja protestētāji un valdībai nācās bēgt no tās un atstāt subsīdiju sistēmu bez izmaiņām.

Lai saprastu šo valdību, kura definē sevi kā kreiso, vajag apskatīt pēdējo 20 gadu notikumus Ekvadorā.

1998.—1999. gados valstī izcēlās ļoti nopietna ekonomiskā krīze. Valdības atbilde bija budžeta izmaksu samazināšana. Nacionālās valūtas devalvācijas dēļ tika ieviests ASV dolārs. Vissmagāk kolapss ietekmēja lauku iedzīvotājus, kuru vairākums ir indiāņi. Viens no «stingras ekonomijas programmas» punktiem bija degvielas subsīdiju atcelšana. Indiāņu protesti aptvēra visu valsti, armija gāza valsts prezidentu Hamilu Mauādu, ar to likvidējot formālu problēmu avotu.

Latvijas strādnieku fronte sazinājās ar vienu nelielas Ekvadoras pilsētas iedzīvotāju, kurai arī ir radinieki Gvakilā (otrā pēc lieluma Ekvadoras pilsēta). Viņa ziņo: «Esam ļoti satriekti par notiekošo lielajās pilsētās. Daudz bojā gājušo. Ziņās neko nerāda, cilvēki daudz ko nezina, domā, ka nekas nenotiek. Patiesībā viss ir ļoti nopietni. Ārkārtas gadījumam mēs nopērkam pārtiku un gaidām šo šausmu beigas. Jau trešo nedēļu notiek protesti un mītiņi, šāvieni un marši. Visi uzbrūkumi valdībai ir pamatoti: tie ir sliktākie cilvēki pie varas vairākus gadus. Pat pēc zemestrīces 2016. gadā nebija tik daudz lietu, kas traucē tautas vienotībai».

Pēc labo prezidentu sērijas 2007. gadā tika ievēlēts Rafaels Korrea, socialistiskā aljansa PAIS1 pārstāvis. Pateicoties augstai naftas (glavenās eksporta preces) cenai, valdība izveidoja iedzīvotāju sociālā atbalsta programmas — izsniedza pabalstus. Pēc naftas cenas samazināšanas 2014. gadā, kuras rezultātā samazinājās ienākumi, Korrea nolēma nekandidēt uz presidenta amatu ceturto reizi 2017. gadā. Viņa vietā tika ievēlēts bijušā prezidenta biedrs Ļeņins Boļtarje Moreno, kurš paziņoja par iepriekšējā kursa turpināšanu. Tomēr naftas cena tā arī palika zema, kas palielināja budžeta slodzi šai ne tik bagātai valstij. Ekonomiskās kļūdas valdība maskēja ar ārvalstu aizdevumiem. Rezultātā pēdējo 6 gadu laikā Ekvadoras ārējais parāds pieauga no 10 līdz 40 miljardiem ASV dolāru.

Lai izvairītos no kārtēja ekonomikas sabrukuma, valdība nolēma 2020. gadā izstāties no OPEC un eksportēt naftu par augstāku cenu. Moreno valdība vērsās SVF ar lūgumu par ārkārtas aizdevumu. Apmaiņā pret solītiem 4, 2 miljardiem dolāru Ekvadoram bija jāsamazina valsts ierēdņu un sociālo pabalstu skaits, jāprivatizē valsts uzņēmumi, jāpalielina nodokļi un jāsamazina ievedmuita, jāatceļ degvielas subsīdijas. Kopumā, valsts sociālo programmu skaits bija jāsamazina par vairāk nekā 75% (no 0,1 miljardiem līdz 1,5 miljardiem dolāru). Degvielas subsīdiju atcelšana palielinās benzīna cenu no 0,27 līds 0,60 dolāriem par litru. Šādi pasākumi visvairāk sit pa trūcīgajiem iedzīvotāju slāņiem — strauja degvielas cenu augšana palielinās visu preču cenu, ieskaitot pārtiku. Šo pasākumu īstenošana apstiprināja gan «sociālisti» no PAIS, gan labā opozīcija.

Moreno neoliberālcijās politikas rezultātā valstī notika sociālais sprādziens. Bez izvēles palikušie cilvēki izgāja ielās un pieprasīja bargo ekonomisko reformu atcelšanu. Skan lozungi: «Ne Korrea, ne Moreno, tikai tauta izglābs sevi!» Iedzīvotāji atzin savu vainu šajā situācijā un uzticībā melīgiem buržuāzisko partiju solījumiem. Policijai un armijai nesanāca iebiedēt tautu: vienotības impulsā tā iztraucēja valdības plānu un piespieda to atkāpties. Vai uz ilgu laiku?

Ekvadorā ir revolucionārā situācija, bet trūkst organizētā strādnieku šķira, kas sekotu savam organizatoram — komunistiskai partijai. Darbaļaudis ir kolosāli stiprs spēks, bet šis spēks ir bezjēdzīgs, ja tas tiek maldināts ar «21. gadsimta sociālisma» lozungiem. Nejauša sacelšanās nomainīs vienu buržuāzisko valdību uz otru, uz nelielu brīdi aizkavējot uzbrukumu uz darbaļaužu tiesībām. Ekvadors, kā arī vairākas Latīņu Amērikas valstis, nokļuva «kreisi-labās» šūpolēs, kur mainīgās partijas ar daudzveidīgu ritoriku, patiesībā, ir tās pašas finanšu kapitāla marionetes, kuras izpilda jebkuras tā prasības. Tautas cerības katru reizi beidzās ar vilšanos un apātiju.

Īstas pārmaiņas ir iespējamas tikai ar pilnīgi jaunu valsts attīstības projektu. To var sasniegt tikai ja sabiedrībā eksistē normāla komunistiskā partija, kura principiāli un pastāvīgi skaidro savu pozīciju, prasmīgi apgūst marksismu-ļeņinismu, kā vadošo sabiedrības atbrīvošanas teoriju, attīsta un pielieto to praksē. Ir nepieciešama partija, kas ir cieši saistīta ar darbaļaužiem, stingri aizstāvē to intereses, pārveido to saliedētājā strādnieku šķirā, kas ir gatava pārņemt varu. Ekvadorā, kā jebkurā kapitālistiskajā valstī, ir ļoti labvēlīgi apstākļi tādas partijas izveidošanai. Tā būs veiksmīga, tikai ārkārtīgi stingru, teorētiski sagatavotu kodolu, kurš ir spējīgs novērst organizācijas sabrukumu. Vai PCMLE2, vai tai līdzīga partija ir spējīga uz to?