Intervija ar Latvijas Socpartijas priekšsēdētāju A. P. Rubiku

Uz jautājumiem atbildēja Latvijas Sociālistiskās Partijas priekšsēdētājs Alfrēds Petrovičs Rubiks. Intervija ņemta 2005.gadā.

Kur konkrēti izpaužas Kārļa Marksa mācības patiesīgums mūsdienu latviešu sabiedrības attīstībā?

Visur, un pirmām kārtām ekonomikā. Piemēram, saskaņā ar K.Marksa teoriju, sākotnējā kapitāla uzkrāšana nevar būt citāda, bet tikai plēsonīga. Šīs sākotnējās kapitāla uzkrāšanas būtība Marksa laikos bija zemnieku, amatnieku un uzņēmēju aplaupīšanā. Vienlaicīgi ar šo procesu sākotnējā kapitāla uzkrāšana sekmē iekšējā tirgus strauju paplašināšanos. Tas viss izpaužas arī Latvijā. Lauksaimniecība ir sagrauta. Zemnieki, iegūstot nelielus zemes gabalus privātīpašumā, nespēj veikt efektīvu saimniekošanu un preču ražošanu. Viņi ir nolemti izpostīšanai. Viņu zemi izpirks bagāti kapitālisti un bankas. Tas jau notiek Latvijā. Tomēr mūsdienās pastāv arī būtiska atšķirība no K.Marksa laikiem: visvairāk mums ir aplaupīta strādnieku šķira. Tai ir atņemta rūpniecība, transports, enerģētika. Rūpniecība ir daļēji izlaupīta un iznīcināta, daļēji privatizēta. Taču visās nozarēs asi pasliktinājies strādnieku stāvoklis: ekspluatācija pastiprinājusies (kur ir palikusi 7-8 stundu darba diena ar 5-dienu darba nedēļu un ikgadējs apmaksātais mēneša atvaļinājums?), sašaurinātas sociālās tiesības (bezmaksas medicīna, izglītība, mājoklis). Viņi ir pazaudējuši īpašuma tiesības uz ražošanas līdzekļiem, t.i. uz rūpnīcām, elektrostacijām, transportu, līdz ar to pazaudējuši tiesības tos pārvaldīt, piedalīties to attīstīšanā, gūt ienākumus no to izmantošanas.

Pastāvīgi izpūš mazie uzņēmēji. Katru gadu tiek slēgti tūkstoši mazo uzņēmumu. Iekšējais tirgus pieaug. Tirdzniecības īpatsvars iekšējā kopproduktā drīz sasniegs 25 %. Tirgū dominē lielie monopolisti.

Valstī uzplauka korupcija un ēnu ekonomika. Pēc ekspertu atzinumiem ēnu (t.i. laupīšanas!) ekonomika aizņem ap 40% ekonomikas kopējā apjomā. Eksperti runā par nozagto valsti. Viss nozagtais jāmeklē pie tiem, kas visus 15 gadus ir bijuši neatkarīgās Latvijas vadībā, pie pieciem simtiem Latvijas miljonāriem. Nevienā pasaules valstī nav tik daudz miljonāru attiecībā pret iedzīvotāju skaitu. Latvija šodien ir kapitālistiskās attīstības tipiskais piemērs pēc Marksa. Visus šos procesus pirms vairāk nekā 100 gadiem aprakstīja franču rakstnieks Emīls Zolā savā romānā «Dāmu paradīze».

Latvijā ir acīmredzama relatīva un absolūta tautas masu pauperizācija. Strādnieks grimst nabadzībā absolūti, t.i. kļūst nabadzīgāks nekā agrāk, jo ir spiests tērēt arvien vairāk, bet darba alga atpaliek no cenu pieauguma. Kā rezultātā, trīs ceturtdaļas iedzīvotaju dzīvo zem iztikas minimuma — 100 latiem. Strādnieki grimst nabadzībā arī relatīvi, t.i. samazinās to īpatsvars kopienākumā. Bagātie kļūst bagātāki, nabadzīgie — nabadzīgāki. To visu K.Markss izklāstīja un noformulēja kapitālisma attīstības likumu veidā. Šie likumi darbojas neatkarīgi no cilvēka gribas. Tie piemīt kapitālismam kā sabiedriskajai formācijai. Tāpēc strādnieki un to politiskās partijas visā pasaulē cīnās nevis pret kādu konkrētu kapitalistu, bet gan pret kapitālismu kā tādu.

Kā Jūs skaidrotu tā saucāmo «attīstīto valstu» iedzīvotāju augsto dzīves līmeni?

Ir labi zināms , ka pasaulē ir izveidojies tā saucāmais «zelta miljards» cilvēku, kuri dzīvo attīstītajās valstīs un kuru augsts dzīves līmenis sākotnēji tika nodrošināts uz koloniju rēķina, bet šodien tiek nodrošināts caur vāji attīstīto valstu ekspluatāciju. «Zelta miljarda» valstis nežēlīgi un barbariski ekspluatē vāji attīstīto valstu dabas resursus, lēto darba spēku, tirgus, tādējādi nodrošinot augstu dzīves līmenī savās valstīs. Piemēram, ASV, Anglija un citas kapitālistiskās valstis to dara Āfrikā, Irākā, Afganistānā, Klusā okeāna reģiona valstīs, Latīņamerikā, Meksikā un citos reģionos. Tas tiek sasniegts ar tiešu paverdzināšanu vai neokolonizēšanas ceļā, kā, piemēram, ar Latviju. Latvijā pastāv visi neokolonizācijas pazīmes no ASV un ES puses. Piemēram, latviešu celtnieks brauc strādāt uz ES valsti un saņem darba algu, kas ir 2-3 reizes zemāka par tāda paša, bet attiecīgās ES valsts izcelsmes strādnieka algu. Starpību piesavina tās ES valsts kapitālists, kurā strādnieks no Latvijas ir spiests strādāt par divreiz zemāku algu. Savukārt, ārvalstīs gūstamā alga ir 5-10 reizes(!) augstāka par Latvijā gūstamo — atkarīgi no nozares. Piemēram, minimālā darba alga Luksemburgā ir 1317 Euro/mēnesī, Lielbritānijā — 1226, Īrijā — 1213, bet Latvijā — 121.

Kāda ir Jūsu attieksme pret «zelta miljarda» ideju? Ja piekritat, tad: vai Latvijai ir iespeja iekļauties tajā skaitā? Vai vajadzētu iekļauties?

Kā es jau teicu, «zelta miljards» ir labklājība uz citu rēķina. Manuprāt, tas nav pieņemams, jo šāda cilvēku radīto labumu un bagātību sadalīšana ir pašās saknēs netaisnīga. Nevelti antiglobālisti kā vienu no savas darbības uzdevumiem izvirza parādu norakstīšanas prasību «zelta miljarda» valstīm, kuras aizdevušas attīstošajām un nabadzīgajām valstīm. Kas attiecās uz Latviju, pēc mana uzskata, pie ieredzētajiem nokļūs nevis Latvija, bet tikai tās teritorija un miljonari. Visiem pārējiem Latvijas iedzīvotājiem ieeja būs aizliegta: kurš taču būtu ar mieru viņus barot? Parastais darba spēks «zeltajiem» ir pārpalikumā.

Latvijai nav nekādu iespēju iekļauties «zelta miljarda» ģimenē. Savu dabas resursu nav, tautsaimniecība ir pamatīgi sagrauta, ES fondu investīcijas ne tikai nepārklāj reālas vajadzības, bet arī ir zemākas nekā «vecās Eiropas» valstīs. Tranzīts aizej uz Lietuvu un Igauniju. Jaunatne neredz motivāciju izglītības gūšanai, bet tie, kas studē, saista savu nākotni ar dzīvi un darbu ārzemēs. Politizētā cīņa ap skolu reformu novedīs pie maziglītotu jauniešu parādīšanos lielā skaitā.

Latvijas vadītāju pārgalvīga sekošana ASV administrācijas norādījumiem un ES interesēm jau ir noveduši līdz dzīves kvalitātes pasliktināšanos Latvijā, un tā arī turpināsies. Latvija no attīstītās un plaukstošās republikas PSRS sastāvā pārveidojusies par bagātās Eiropas nomali un tur ilgi paliks, ja pie varas nebūs tādi politiskie spēki, kuri spēs mainīt situāciju pirmām kārtām ekonomikā un starpetniskajās attiecībās.

Kāda ir demogrāfiskā situācija Eiropā un tās ietekme uz Latviju?

Demogrāfiskajai situācijai Eiropā ir raksturīgas izteiktas tendences: Eiropā iedzīvotāji noveco, Eiropā ir ļoti zema dzimstība, Eiropas valstīs samazinās šo valstu pamattautības pārstāvju skaits, bet strauji pieaug musulmaņu skaits. Piemēram, Francijā jau 10% no visa iedzīvotāju skaita aizņem musulmaņi — iebraucēji no Ziemeļāfrikas un Turcijas. Un to skaits strauji pieaug, jo viņu spējas vairoties un palielināt skaitu ir augstas. Tāda pati situācija ar turkiem ir visā Eiropā. Šie procesi ir objektīvi, to cēlonis ir tirgus, t.i. preču un darbaspēka pārvietošanās brīvība starp valstīm.

Tāpēc arī visi Latvijas politiķu centieni «saglabāt tīru un vairot» savu pamattautību ir nolemti neveiksmei. Jebkurš latvietis vai latviete, ja apprecēsies ar citas tautības pārstāvi, ar to pašu padara neiespējamu «tīra latviešu bērna» piedzimšanu. Un viss tas, ko dara Latvijas valdība sakarā ar krievu valodu un krievu skolām, tāpat perspektīvā ir nolemts neveiksmei. Atrodoties Eiropas Savienībā, Latvijas iedzīvotāji runās krieviski, latviski un angliski (vai arī vāciski, franciski). Tie ir absolūti objektīvi procesi, kurus politiķi, pie vislielākās gribas, apstādināt nav spējīgi.

2005.gada 25.aprīļa intervijā avīzē «Komersants Baltic Daily» Jūs teicāt: «Dzīvojot ar vilkiem, jāgaudo vilciski». Kādās robežās Jūs esat gatavs «gaudot vilciski», un kādos gadījumos jums tas ir absolūti nepieņemami? Kā Jūs definējat to robežu, kuru nevarat pārkāpt?

Šo teicienu — «Dzīvojot ar vilkiem, jāgaudo vilciski», attiecībā uz politiku bija izteicis V.I.Ļeņins. Man arī patīk šis teiciens, jo tas satur sevī toleranci pret apkārtējiem, nevis iecirtību un apmātību ar kaut ko vienu. Bet man ir arī izteiktas robežas, kurās var «gaudot vilciski». V.I.Ļeņins ir teicis — «Es apvienošos kaut vai ar velnu, ja no tā būs labums revolūcijai». Un priekš manis šī robeža ir definēta tā — nekad neatkāpties no galvenajiem, fundamentāliem principiem. Politikā priekš manis galvenie ir sekojoši principi: taisnīga, pēc tautas vairākuma viedokļa, sociālistiskā dzīves iekārta; pasaules tautu, tai skaitā arī Latvijas, draudzība; pasaule bez kariem, bez cilvēku ekspluatācijas; taisnīgums un godīgums visās attiecībās.

Kāda ir Jūsu attieksme pret visapkārtējās labklājības valsts ideju, un kādas Jūs redzat atšķirības starp to un sociālistiskās valsts modeli? Priekš kam, pēc Jūsu domām, sociāldemokrātiem bija vajadzīgs šis «izdomājums»? (25.04.2005. Intervija avīzei «Komersants Baltic Daily» saucās «Sociāldemokrātiskais izdomājums»)

Visapkārtējās labklājības valsts — tas pie kapitālisma vispār, principiāli nav iespējams, jo ir sociālie slāņi: buržuāzija — ekspluatatori, un proletariāts — ekspluatējamie. Šos slāņus vajag likvidēt un izveidot vienlīdzīgu sabiedrību. Tāda sabiedrība ir komunistiskā sabiedrības formācija. Par visapkārtējās labklājības valstīm sevi mēģina uzskatīt bagātākās un attīstītākās valstis, bet, paskatoties uz šo valstu darba ļaužu sociālo garantiju un iespēju dinamisku samazināšanos pēdējo 15 gadu laikā, var saprast, ka šī darbinieku labklājība ir bijusi tikai īslaicīga. Buržuāzijai bija nepieciešams savus darbiniekus atradināt no sociālisma piemēra PSRS. Kad PSRS sabruka, tad pazuda arī šī vajadzība. Un sāka pazust arī darbinieku bijusī labklājība visbagātākajās un visattīstītākajās kapitālistiskajās valstīs.

Visapkārtējās labklājības valsts galvenais faktors — bezšķiru sabiedrība — tiek ignorēts, un ar to arī izpaužas šīs idejas bezjēdzīgums. Ir bezjēdzīgi runāt par visapkārtējās labklājības valsti, jo pie komunisma — labklājīgās sabiedrības — valsts nebūs mehānisms, kur valdošā klase apspiež citas klases.

Kāda ir nozīme bezdarbnieku pabalstiem kapitāliskajās valstīs pēc marksisma uzskatiem?

Bezdarbs kā tāds ir kapitālismam raksturīga sociālekonomiskā pazīme. Bezdarbs kapitālistiem nodrošina lēta darbaspēka rezervi. Un tāpēc bezdarbs ir nepieciešamais rīks kapitāliskajās saimniecībās. Latvijā pēc bezdarba rādītājiem ir viena no sliktākajām situācijām Eiropas Savienībā. To stipri ietekmēja padomju rūpniecības un zemniecības sabrukšana Latvijā pēc 1990.gada.

Lai samazinātu saspringumu sociālajā sfērā, kapitāliskās valstis bezdarbniekiem izmaksā pabalstus. Tam ir radīti dažādi fondi. Fondi lielākoties tiek radīti par līdzekļiem, kurus atņem strādājošiem. Un, pie tam, ne visiem bezdarbniekiem tie ir pieejami, jo pabalstu saņemšanai ir visādi ierobežojumi un noteikumi. Bezdarbnieku pabalsti visbiežāk ir īslaicīgi, un sedz tikai daļu no izdzīvošanai nepieciešamiem izdevumiem.

25.04.2005. intervijā avīzei «Komersants Baltic Daily» Jūs teicāt, ka «1990.-ie gadi parādīja: revolūcija var būt arī bez asinīm». Kāpēc Jūs, būdams komunists, saucat 90-to gadu notikumus par revolūciju?

90-to gadu notikumi bija revolucionāri ar savām kardinālām pārmaiņām. Bet, ja šo kardinālo pārmaiņu rezultātā sākās degradācija, nevis attīstība, tad pēc formas tās ir bijušas kontrrevolucionāras pārmaiņas, kuru rezultātā notika atgriešanās uz kapitālistiskā ceļa.

Leģionāru gājieni pa Rīgas ielām — pie kā tie tuvākajā nākotnē var novest?

Situācija valstī saasināsies, sāks pieaugt antifašistiskā noskaņa un pastiprināsies esošais viedoklis (jo sevišķi ārzemēs), ka Latvijā pieaug neonacisms.

Kādu Jūs iedomājaties pareizi organizētu izglītības sistēmu Latvijā?

Izglītība Latvijā atrodas ļoti zemā līmenī. Ap 10% sākumskolu skolnieku ir nesekmīgi, un faktiski nespēs pabeigt deviņas klases. Šis slēdziens ir ļoti bēdīgs. Un tam vaina ir tas, ka skolniekiem nav nekādas motivācijas mācīties, un tas, ka tiek politizēta absurda izglītības reforma.

Vidusskolu skolniekiem ir jābūt tiesībām un iespējai saņemt izglītību dzimtajā valodā. Par latviešu valodu runājot, jā, tā ir jāzina pastāvīgi dzīvojošiem Latvijā cilvēkiem. Bet, tā jāapgūst nevis ar kaut kādiem no zila gaisa izrautiem procentiem — cik priekšmetu jāmācās latviešu valodā, un cik krievu valodā. Bet gan, augsti kvalificēti un pareizi to pasniedzot skolās. Deviņu vai divpadsmit skolas gadu laikā valodu var iemācīties. Latvijas skolās ar krievu mācību valodu nav ne kvalificētu latviešu valodas pasniedzēju, ne arī jēdzīgu mācību grāmatu un mācību līdzekļu.

Tajā pašā intervijā 25.04.2005. Jūs apgalvojat, ka vairāk kā trešdaļa bērnu dzimst nereģistrētā laulībā». Kas un kā, jūsuprāt, jāmaina, lai likumīgas laulības institūts kļūtu populārāks jauniešu vidū?

Ir jāceļ ģimenes prestižs pa visiem sabiedrības viedokļa veidošanas kanāliem un jāizbeidz izvirtības un seksa industrijas propaganda. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, valstij ir jārūpējās par ģimenēm, par bērniem un mātēm, un galvenā palīdzība ģimenēm ir ekonomiskais atbalsts. Eksistējošie pabalsti ir pārāk mazi. Un, visbeidzot, ir jāpārtrauc izmantot sievieti, tās tēlu, kā objektu zemiskām izklaidēm — pirmkārt, televīzijā, naktsklubos un bāros, dažāda veida antropoloģiskajos konkursos un reklāmā.

Vai tagadējos apstākļos ir iespējams integrēt Latvijas sabiedrību un uz kāda pamata? Kādus šķēršļus integrācijai liek valdošās elites rīcība?

Tagadējā Latvijas valdības politika nekādi neatbilst daudznacionālās valsts iedzīvotāju integrācijai. Tā ir vairāk līdzīga politikai «sašķeļ un valdi». Latvijā noris šķelšanās process pēc etniskās pazīmes valdībā, biznesā, reliģijā, politikā, medijos, ideoloģijā. Latvija slīd uz sabiedrības sašķelšanu divās kopienās, un tas novedīs pie straujas konfliktu saasināšanās starp latviešu un krievvalodīgo kopienām. Cik ļoti tas ir bīstami, parāda notikumi Eiropā un bijušajās PSRS republikās.

Visādiem aprobežotajiem politiķiem nacionālistiem un to piebalsotājiem, dažādiem ķiršteiņiem, dobeļiem, tabūniem utml. ir iespēja publiski apvainot un visos grēkos vainot tos Latvijas iedzīvotājus, kuri viņiem nepatīk, kā arī izkropļot un pārrakstīt vēsturi. Tas ir ļoti bīstams ceļš. Diemžēl šāda politika nereti tiek atbalstīta no valsts varas oficiālo pārstāvju puses. Tas, kas noticis un joprojām notiek ap Lielā Tēvijas kara vēsturi, tas, kādiem apvainojumiem un diskriminācijai tiek pakļauti Otrā pasaules kara dalībnieki, kas Sarkanās Armijas ierindos cīnījās pret hitlerisko Vāciju — tas nevar palikt bez sekām. Noteiktas negatīvās sekas ir vērojami jau tagad. Piemēram, divas trešdaļas aptaujāto Krievijā uzskata, ka Latvijā, saudzīgi izsakoties, tiek veicināts fašisms varas oficiālajā līmenī. Kā gan šādu uzskatu nebūtu, ja Latvijas prezidents ciniski apgalvo, kā Latvijā nav Otrā pasaules kara veterānu, ja viņa apvainojoši izsakās par vodku, voblu, častuškām un matrjoškām kā lietām, kuru vidū Lielā Tēvijas kara veterāni svinēšot Uzvaras dienu. Latvijā tiešām tiek piešķirtas privilēģijas tiem, kas cīnījās hitleriskās Vācijas pusē bēdīgi slavenajā leģionā «Waffen SS», kas slēpās bandītu grupējumos mežos pēc kara beigšanas un nogalināja padomju varas aktīvistus. Turpretim, mums nav nekādu privilēģiju cīnītājiem pret hitlerisko Vāciju. Tie ir ļoti principiālie jautājumi un kombinācijā ar nepārtrauktiem juridiski un vēsturiski nepamatotiem pārmetumiem Krievijai par Latvijas okupāciju var novest pie neprognozējamām sekām.

Kur jāpiekāpjas latviešiem un kur — krieviem, lai būtu iespējama reāla Latvijas sabiedrības integrācija?

Ne krieviem, ne latviešiem nemaz nav jāpiekāpjas. Gadsimtiem šīs etniskās grupas ir dzīvojušas kopā. Latvijas politiķiem jāmaina sava rīcība. Jāatsakās no tādiem saukļiem, kā «Krievi nāk!» un «Latviet, nepadodies!», jāizbeidz krievu valodas un līdz ar to — krievu kultūras — piespiedu izspiešana no sabiedrības. Ir jāizbeidz vēstures pārrakstīšana pēc sava mēraukla. Ir jāpiešķir Latvijas pilsonība bez pazemojošas naturalizēšanas procedūras visiem, kas dzīvoja un strādāja Latvijā uz to brīdi, 1991.g. 21.augustā, un kas vēlas to iegūt. Nevajag visus nelatviešus turēt aizdomās par nelojalitāti pret Latviju. Valsti aplaupījuši ne krievi, bet gan paši «brālēliņi» vai vismaz viņu pieļaušana.

Savukārt, latviešu valoda jāzina visiem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijā un saista ar to savu likteni.

Noslēgumā nosauciet, lūdzu, kaut dažus pamata virzienus, kuri, Jūsuprāt, ir svarīgākie tiem, kas dzīvo Latvijā.

Es jau daļēji tos esmu nosaucis, atbildēdams uz iepriekšējo jautājumu. Papildus teikšu, ka Latvijas liktenis ir atkarīgs no visiem tiem, kas Latvijā dzīvo.

Pārsvarā visas bēdas Latvijā notiek nemākulīgo vadītāju dēļ. Pārvaldot valsti 15 gadu laikā, viņi joprojām nespēj izstrādāt un pieņemt zinātniski un vēsturiski pamatotu valsts attīstības koncepciju. Valsti vada pēc būtības marioniešu vadoņi, sekojot jebkuriem ASV, NATO un ES norādījumiem, nemaz neņemot vērā vēsturisko patiesību, savas tautas vajadzības un vēlmes. Valdošās politiskās partijas ir bankrotējušas, parakstot Latvijas tautai neizdevīgus nosacījumus iestāšanai ES, parakstot jauno ES konstitūciju tulkojumā ar 500 (!) kļūdām, neizstudējot visus dokumentus un nosacījumus, kas regulē Latvijas atrašanos ES, iesaistot Latviju Irākas okupācijā. Diemžēl rīcību sarakstu var turpināt, bet ar to gan jau pietiek.

Kāda ir izeja? 9.Saeimas vēlēšanās izteikt kategorisku «nē» tiem politiķiem, kuri sistemātiski maina savu partijas piederību un partiju nosaukumus. Tā ir tikai vēlētāju apmānīšana un nekas vairāk. Šādi politiķi nav spējīgi mainīt savu dabu, jo viņi ir korumpēti vieglā medījuma meklētāji savai labklājībai. Tautas intereses viņiem šķiet tālu, vēl jo vairāk tas, kā sava tauta vērtēs viņu darbību. Daudz nozīmīgāks viņiem ir pār-okeāna un eiropiešu pasaules vadoņu vērtējums.

Jāiet uz vēlēšanām un jābalso par to partiju kandidātiem, kas sarīkoja padomju tautas uzvaras Lielajā tēvijas karā 60.gadadienas svinēšanu 9.maijā Rīgā pie Uzvaras pieminekļa. Izrādīsim tādu pašu solidaritāti, kā Uzvaras dienā, kur bijām visi kopā — krievi, latvieši, ukraiņi, poļi, ebreji un citu etnisko grupu pārstāvji — tad glābsim Tēviju, uzlabosim dzīvi gan sev, gan saviem bērniem un mazbērniem.

Tikai tā var glābt Tēviju, kurai vārds ir mūsu kopīgā Latvija!