Kā nacionālisti iznīcina Latviju

Pēc valsts apvērsuma 1990. gada 4. maija latviešu nacionālisti jeb kā viņi paši sevi devē «īstie nacionālie patrioti» ar mainīgo veiksmi vienmēr paliek pie valsts varas un Latvijas barotavas.

Mēs varam apkopot viņu nelielus saimnieciskās darbības panākumus Latvijas zemē trīs gadu desmitu laikā.

1990 gadi ir masveida Latvijas zinātnieciskā un ražošanas potenciāla iznīcināšana. Tika aizvērtas tik pazīstamas rūpnīcas, kā VEF, RAF, Alfa, Autoelektrokomponentu rūpnīca (RAR), Radiotehnikas rūpnīca un citas.

Uzņēmumu slēgšanas, masveida iedzīvotāju izraidīšanas no dzīvokļiem (saskanā ar likumu par dzīvojamo māju denacionalizāciju vairākas daudzdzīvokļu mājas tika nodotas jauniem muižniekiem no ārzemēm) fonā katastrofiski pasliktinājas lielākās Latvijas iedzīvotāju daļas sociālais un mājokļa stāvoklis.

Latviešu nacionālisti ne tikai necentās izglābt nabagu tautu, bet tieši piedālījās valsts īpašuma (iepriekš sabiedrības īpašuma) sadalīšanā personīgai bagātināšanai.

Indīgā nacionālisma propaganda sadalīja Latvijas tautu divās «karojošās» daļās, kurām ir grūti vienoties par kopīgo cīņu par savām dabiskām tiesībām uz dzīvi, mājokli, darbu, pensiju u.c.

2000 gadu sākumā Latvijas valdošā šķira ar tiešu nacionālistu atbalstu un līdzdalību ievelk Latviju PTO, NATO un ES imperiālistiskajās savienībās.

Latvijai dalība šādās organizācijās nobeidzās ar būtiskas pārtikas nozares daļas iznīcināšanu — visu cukurfabriku, mākšķernieku flotes iznīcināšanu u. c., papīra ražošanas izbeigšanu.

Būtiskā Latvijas iedzīvotāju daļa aizbrauca projām no dzimtās zemes, kļuva par leto darbaspēku aiz Dzimtenes robežām. Nacionālisti īslaicīgi atrisināja neizbēgama sociālā sprādziena atlikšanas problēmu ar savu pret Latvijas tautu vērstu, kolaboracionistisko politiku.

2010. gados Latvijas ekonomikā situācija kļūst vēl sliktāka starptautiskās imperiālistiskās krīzes augšanas fonā. Šajos apstakļos nacionālisti necentās izglābt jau gandrīz mirušo Latvijas ekonomiku, bet pasludināja austrumu kaimiņu par «ārējo ienaidnieku», kurš «kļūst vainīgs» visās Latvijas ekonomiskajās un politiskajās problēmās. Pašiem nacionālistiem viss ir kartībā — barotava strādā bez traucējumiem.

«Spiegu manija», politiskās krimināllietas ir skaļš fons zinātnes un ražošanas sabrukumam un visas sabiedrības degradācijai.

Beidzot, trako nacionālistu ārpolitiskie uzbrukumi piespieda kaimiņvalsts kapitālu grozīt kravas plūsmu no Latvijas uz savām ostām. Speciāli tam uzbūvēja iespaidīgu infrastruktūru Ust-Lugā. Kaut vai šī vieta ģeogrāfiski ir mazāk izdevīga, ārpolitiskais fons šo starpību kompensē pilnā apjomā. Un atkal Latvijai draud būtisks bezdarbs dzelzceļā, jūras ostās, loģistikā u. t. t.

Un tas atkal ir latviešu nacionālistu, kuri izpilda attīstīto imperiālistisko valstu — ASV un ES valstu valdošās šķiras gribu, valdīšanas rezultāts. Bet pedējie apgalvojumi, ka «mums nav vajadzīgs tranzīts» un sankcijas pret Ventspils mēru ir apliecinājums tam, ka latviešu nacionālisti īsteno nevis Dzimtenes, bet ASV intereses.

Visu šo nacionālisti dara mierīgajā laikā, mierīgā valstī un ar mierīgu Latvijas tautu.

Bet neaizmirstiet, ka kara laikā nacionālisti ies vēl talāk aizrobežu valdošās šķiras gribas īstenošanā pret Latvijas tautu. Apliecinājums ir Audriņu un Zleku traģēdijas.

Par Zleku traģēdijas atceres pasākumiem krievu valodā (2019. gada 7. decembrī):
geospilve.livejournal.com/19123.html