Kad nesamainīji metodisko grāmatu. Par Latviju un PSRS

Nesen atradu video1, kurā autors apskata dažādu sociālo tīklu vietņu rašanos, kurās labi atsaucas par Padomju pagātni, kā mērķtiecīgo uzbrukumu no Krievijas (tikai nav līdz galam saprotams, priekš kam Krievijai tas ir vajadzīgs). Autors apgalvoja, ka bez Kremļa finansēšanas tāds parādums nav iespējams, un demonstrēja pilnīgo un patiesīgo pārsteigumu par to, ka cilvēki nostalģē pēc «totalitārās» valsts. Pamēģināsim saprast.

Pretpadomniekiem jau kopš «augstā kara» laikiem PSRS ir, pirmkārt, komunistiskā ideoloģija, un tāpēc, runājot par Krieviju (es atgādināšu, ka Krievija ir buržuāziskā valsts), ļoti grūti izvairīties no līdzīgiem zīmogiem un kliše. Kaudzē nonāk viss, kas viņiem nāk galvā: doktora Gēbelsa propagandas citāti un aģitācijas lapas no «radio Brīvība», emigrantu viltus dokumenti un mūsdienu Eiroparlamenta deklarācijas. Uz nesagatovatā cilvēka galvu krīt tāds spainis ar samagzām, ka — kā šeit var kaut ko saprast?

Tu atgriezies mājās pēc 12-stundu maiņas, esi noguris kā suns (jo kapitālists visus spēkus izspiež), un nesaproti, kāpēc strādā tik daudz un tik smagi, bet dzīves apstākļi labāk nekļūst? Varbūt tas nav Tevis, bet sabiedriski-ekonomiskās valsts iekārtas, kurā Tu dzīvi, dēļ. Atveri internetu, un šeit Tev pastāstīs visu «patiesību»: par badu («golodomoru»), par represijām un Gulagu, par totalitārismu un daudz ko citu. Viss tas ir, lai Tev nebūtu nekādu šaubu par savas dzīves pareizību. «Plānu ekonomika — nestrādā, varu darbaļaudim — utopija, šķiru cīņa — Marksa izdomājums!» Un Tu, smagi nopūtot, ar hipotēku uz 20 gadiem, ar maksas medicīnu un izglītību aizmigi ar laimīgo domu par to, ka mums nav «totalitārisma», un demokrātija ir tautas vara!

Buržuāzija izmanto nostalģiju pēc PSRS kā preci (jo kapitālisms pārvērš par preci visu), tāpēc arī izmanto vecus, atmiņā palikušos ar labu kvalitāti, preču nosaukumus, aizvietojot pildījumu ar lēto erzacu. Reklāma ar Padomju filmu, dziesmu fragmentiem, pat Lielā Tēvija kara atmiņas — viss tiek izmantots, lai kalpotu kapitālam. Valdošā šķira izmanto visu, lai pārlicinātu mūs, ka bezšķiru sabiedrība, sabiedrība, kura balstās uz vientiesības un bez ekspluatācijas, nav iespējama. Filmas, raidījumi, publikācijas — viss kliegs par to, ka kapitālisms ir jūsu laime, bet komunisti grib visu to sagraut, kaut ko kaut kam atņemt un ar kaut ko sadalīt. Un parasti, tā saka tie, kas tagad dzīvo labi un dzīvo uz darbaļaužu vairākuma rēķina, un, protams, pārmaiņas viņiem nav vajadzīgas.

Klausoties sarunas par Latviju PSRS sastāvā, bieži vien var dzirdēt divus vārdus: okupācija un deportācija. Dati ir atvērtajos avotos, var iepazīties, cik deportēja un cik atgriezās. Bet nez kāpēc maz runā par kultūras, zinātnes un mākslas uzplaukumu Latvijā šajā periodā. Rūpniecības, lauksaimniecības, iedzīvotāju labklājības pieaugums — par šiem radītājiem valdoša šķirā nevēlas stāstīt un centas klusēt. To arī atkārto visi. Buržuāzija ir izdevīgi apgalvot, ka ar dzīvi PSRS nomocītie iedzīvotāji tagad beigu beigās atguva brīvību un neatkarību. Bet vai uz ilgu laiku pietiks šo metodisko grāmatu…

Apzinīgais strādnieks