Kapitālisma vīruss un ekonomiskā krīze

Nedēļas notikumi apzinīga strādnieka acīm. Nr. 11

Tas, par ko brīdināja visi nopietnie ekonomisti, beidzot piepildījies: sākas ekonomiskā krīze. Finanšu analītiķi un lielu kompāniju īpašnieki jau kopš pagājušā gada vidus prognozēja krīzi 2020. gadā. Pazīstamais finansists Rejs Dalio pat pareģoja, ka kārtējo triecienu nāksies sagaidīt šī gada martā vai aprīlī.

Kapitālistisko sabiedriski ekonomisko formāciju raksturo pārprodukcijas krīžu cikliskums. Šīs krīzes ir neatņemama kapitālistiskā ražošanas veida sastāvdaļa, un izvairīties no tām nav iespējams. Uzņēmumu īpašnieki cenšas mazināt ražošanas izmaksas. Taču saimnieki negrib pārdot savas darbmašīnas un zemes gabalus, tāpēc vienkāršākais risinājums ir atlaist darbiniekus vai samazināt algas. To mēs jau aktīvi novērojam. LDZ un Air Baltic Latvijā, HSBC un Honda darbinieki visā pasaulē un daudzi citi. Mazie uzņēmumi vienkārši bankrotē, un to bijušie īpašnieki, kuri sapņoja kļūt par miljonāriem, pēkšņi kļuva par algotiem darbiniekiem vai pat bezdarbniekiem. Daļa strādnieku nepadodas un iestājas arodbiedrībās, lai cīnītos ar darba devēju.

Taču uzņēmēji negrasās tik ātri šķirties ar savu peļņu. Viņi izmanto valsts pārvaldes un piespiešanas aparātu, lai saņemtu nodokļu atvieglojumus un citas priekšrocības. Viņi izmanto «pareizus medijus» un saka, ka kompānijas pašlaik atrodas smagā stāvoklī, un tām jāpiešķir finansiāls atbalsts. Un par visu, kā ierasts, maksās strādnieki no sava kabata. Jā, tie paši strādnieki, kurus mūsu «efektīvais» bizness ekspluatē un bezkaunīgi atlaiž no darba. Tā darbojas mūsu demokrātija.

Jāpiemin ne tikai koronavīruss, bet arī ar to saistītu veikalu plauktu iztukšošanu ar griķiem, sāli un tualetes papīru. Kapitālisma adepti pilnā balsī smējās par tukšiem plauktiem pēdējos PSRS pastāvēšanas gados. Viņi smējās par preču trūkumu, kura patiesībā tika rādīta mākslīgi ātrākai valsts iznīcināšanai. «Kapitālismā, — viņi mēdza teikt, — preces plūdīs kā no pilnības raga, un deficīts nekad vairs neatkārtosies.» Brīnišķīgi! Ja tu tomēr zaudēji darbu, un tev naudas vairs nav, tad vari mirt bada nāvē! Un veikalu plaukti paliks pilni!

Rīga. Rupnīca «Lignums». Apmēram 1000 strādnieku

Rodas sakarīgs jautājums: priekš kam tad jāpērk tik daudz pārtikas un sakraut to mājās, ja valstī ir preču pārpilnība? Varbūt, visiem ir bail no tā, ka praktiski viss tiek importēts, un robežu slēgšanas gadījumā šis pilnības rags pēkšņi kļūs sekls? Varbūt, neviens vienkārši netic mūsu valstsvīru apgalvojumiem, ka Latvijā plaukti nepaliks tukši?

PSRS ekonomika saviem iedzīvotājiem nodrošināja gan pārtikas ražošanu un piegādi, gan militāro aizsardzību. Taču Latvijas valdošajai šķirai rūp tikai nodokļu iekasēšana. Valsts nodrošinātība ar pārtiku viņus neinteresē, jo galvenais uzdevums ir vienkārši palikt pie varas. Varbūt, mums jāpadomā, kā mūsu ekonomika varētu strādāt darbaļaužu labā, nevis kalpot parazītiem, kuri bauda strādnieka darba augļus. Jāuzbūvē tāda ekonomika, kurā neviens nebaidīsies pazaudēt darbu un nekāda krīze kapitālistiskajā valstī nevarēs ietekmēt strādājošo cilvēku dzīvi šajā jaunajā, taisnīgajā sabiedrībā.

Apzinīgais strādnieks