Kapitālisms ar izstieptu roku — priekš kam tas ir vajadzīgs strādājošiem?

Ekonomiskā krīze kopā ar jaunā koronavīrusa epidēmiju pakāpeniski pārklāj arvien vairāk un vairāk valstis. Un jau tagad var objektīvi pateikt, ka kapitālistiskā sistēma nebija gatava šādiem notikumiem. «Efektīvie menedžeri» valstīs, kuras izskatījās kā attīstītas, parādīja pilnīgo profesionālo impotenci un bērnišķīgo bezpalīdzību, risinot jautājumus ar naudas zīmju drukāšanu, ar citu valstu medicīnisko līdzekļu pārpirkšanu vai konfiskāciju. Nedomājiet, ka veselības aprūpes «optimizācija» notiek tikai Latvijā, tā staigā visā kapitālistiskajā pasaulē — tam, kas nedod peļņu, ir jābūt likvidētam, vai visām tā uzturēšanas izmaksām ir jābūt pārceltam pārliktām uz ekspluatējamo šķiru — uz strādājošiem.

2019. gadā visiem pasaules 2 153 miljardieriem bija vairāk labuma, nekā 4,6 miljardiem cilvēku.

46% pasaules iedzīvotāju dzīvo uz mazāk nekā 5,5 dollāriem dienā (attīstītās valstīs tas ir nabadzības līmenis, kas attīstošās valstīs ir 3,3 dollāru dienā).

Galējā nabadzībā ar ienākumiem līdz 1,9 dollāru dienā dzīvo apmēram 735 miljoni cilvēku.

Lielās kompānijas visā pasaulē turpina darbinieku atlaišanu un pieprasa no valstīm naudas atbalstu. Man, kā apzinīgām strādniekam, rodas jautājums: «Priekš kam man atbalstīt tos, kuri mani ekspluatē?» Padomājiet paši, priekš kam mums barot šos parazītus, kad uz šo naudu varētu atjaunot infrastruktūru republikā, uzcelt slimnīcas un skolas, veidot mūsdienīgus uzņēmumus, pakāpeniski risinot problēmu ar bezdarbu. Bet mums ir buržuāziskā demokrātija, un pie varas, attiecīgi, atrodas buržuāzijas šķira — niecīgs mazākums. Tā ir gatava par uz laiku piekāpties (piemēram, palielinājot bezdarba pabalstu saņemšanas laiku), lai nepieļautu sociālo sprādzienu.

Un sanāk, ka visas pasaules iedzīvotāju vairākums (un Latvija nav izņēmums) avansē kapitālismu, it kā reanimējot nāvīgi saslimušo pacientu, lai paliktu ekspluatētiem, nomirtu no bada un slimībām, un darītu bagātus kapitālistus vēl bagātākus.

Taču sabiedrības ražošanas spēki jau sen ir gatavi pāriet uz nākamo ražošanas attiecību stadiju — uz komunistisko stadiju. Tiem saprotamu iemeslu dēļ to paveikt traucē buržuāzijas šķira un arī inteliģence un strādājošie, kuru galvās ir sīkburžuāziska apziņa un mietpilsoņu skats uz pasauli.

Vēlme dot sabiedrībai mazāk, bet saņemt vairāk, dzīvot uz citu rēķina, likt personīgas intereses augstāk nekā sabiedriskās — šī tieksmes arī traucē nākošās sabiedriski-ekonomiskās formācijas izveidošanai. Buržuāziskā propaganda veicina tādu uzskatu izplatīšanos, mēģinot dažādos veidos ietekmēt cilvēku apziņu. Šeit arī rodas komunistisko uzskatu nepieņemšana tiem, kas izveidoja viedokli (nevis zinātniecisko zināšanu) par sociālismu, izmantojot nepatiesīgo informāciju, feikus sociālajos tiklos un līdzīgus avotus.

Tagad, kad liela daļa no mums ir spiesta sēdēt mājās, neslinkojiet un izlasiet pāris marksisma klasiķu darbus, lai personīgi pārlicinātos visās komunistiskās sabiedrības priekšrocībās un progresivitātē.

Apzinīgais strādnieks