Pirms dažiem mēnešiem buržuāziskās varas iestādes apstiprināja sarakstu ar 69 «totalitāro režīmu slavinošiem» objektiem, kurus nepieciešams nojaukt.
Saskaņā ar likumu «Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā», lai objekts būtu iekļauts iznīcināšanai paredzētajā sarakstā, tam jāatbilst vismaz vienam no šiem kritērijiem:
- «slavināt PSRS vai nacistiskās Vācijas okupācijas varu, ar to saistītu notikumu vai personu»;
- «slavināt totalitārismu, vardarbību, militāru agresiju, karu un kara ideoloģiju»;
- «ietvert padomju varas vai nacisma simbolus.»
Apskatīsim demontējamo objektu sarakstu. Piemiņas akmens par godu Lielupes šķērsošanai cīņu gaitā, vācu armijas kapitulēšanas vieta, piemiņas akmeņi partizāniem V. Jauntirānam, M. Rudzītim, A. Macpānam… Dīvaini, tikai latviešu uzvārdi, kur gan tie bēdīgi slavenie «krievu okupanti»? Otrā pasaules kara laikā latviešu tauta plecu pie pleca ar citām PSRS tautām varonīgi cīnījās pret fašismu humānisma, taisnīguma, vienlīdzības un miera ideju triumfa vārdā pret agresiju, karu, genocīdu un paverdzināšanu. Sarakstā iekļauts arī, piemēram, piemineklis Liepājas aizstāvjiem. Tas nozīmē, ka varas iestādes vēlas iznīcināt pieminekli iedzīvotājiem, vienkāršiem strādniekiem, kuri kara pirmajās 7 dienās varonīgi noturēja nacistiskās Vācijas militāro mašīnu, radot nopietnus zaudējumus agresoram?! No kā padomju cilvēki, kuriem šodien nojauc pieminekļus, aizstāvēja Liepāju un Padomju Savienību kopumā? Spriediet paši pēc izraksta no Liepājas apriņķa Gebitskomisāra Alnora atskaites okupētās Latvijas ģenerālkomisāram Drehsleram:
«No [1941. gada] 14. līdz 17. decembrim Liepājā tika nošauti 2700 ebreji. Citās apriņķa daļās, piemēram, Ventspilī, tika nošauti visi ebreji. Lielākoties tās bija sievietes un bērni. Nošaušanas, kuras, kā apstiprina visas instances, vairākas dienas turpinājās pilsētas robežās, proti, militārās ostas teritorijā, izraisīja lielu iedzīvotāju nemieru. Nav šaubu, ka tas ievērojami ietekmēja vāciešu prestižu. Man tika visādi norādīts, ka sievietes, bērni un zīdaiņi tika nošauti teju vai kaili… Jūras kara flotes aprindās valda uzskats, ka šīs nošaušanas tika veiktas pēc reihskomisāra pavēles, kurš esot grasījies līdz 1. janvārim ziņot fīreram par zemes atbrīvošanu no ebrejiem.
Pašlaik atkal notiek daudzas šaušanas, kas izraisa ievērojamu satraukumu. Man nav saprotams, kāpēc tiek izmantota šī šausmīgā nāvessoda izpildes metode. Decembrī nāvessoda izpildes laikā tieši 2800 cilvēku tika iemesti vienā 100 metrus garā un 3 metrus platā bedrē. Šaušanas laikā klāt nebija neviena ārsta vai policista, tāpēc divos gadījumos nogalinātie naktī izkļuva no bedres un vienā kreklā devās atpakaļ uz pilsētu. Vienā gadījumā tā bija sieviete, kura, zaudējusi samaņu, nokrita bedres priekšā un vienkārši tika iemesta bedrē, kur nakts laikā atguva samaņu. Šādu stāstu ir daudz, un tie noteikti neveicina mūsu prestižu latviešu acīs.» 1
Demontējamo pieminekļu sarakstā nav iekļauts neviens no nacistisko režīmu slavinošiem pieminekļiem; likums tika pieņemts ar mērķi iznīcināt citus pieminekļus. Tos, kas bija paredzēti iemūžināt padomju tautas, tostarp latviešu, uzvaru pār fašismu Otrajā pasaules karā. Sarakstā nav atrodams piemineklis latviešu SS bataljoniem Bauskā, nav pieminekļa SS šturmbanfīreram Jānim Ozolam, nav pieminekļa latviešu SS leģionāriem Pienavas ciema apkaimē, nav pieminekļa latviešu SS leģionāriem Lestenes ciemā.
Līdz ar šo sarakstu apstiprināšanu tiek reabilitēta fašistiskā ideoloģija, slavināti latviešu SS leģionāri — vācu fašisma pakalpiņi un veicināti amatpersonu atklāti šovinistiski publiskie izteikumi. Kļūst skaidrs, ka valdošā šķira ir uzsākusi karu ne tikai pret pieminekļiem, kas cildina «totalitāros režīmus», bet arī pret savu vēsturi un līdz ar to pret savu tautu. Kauns esesiešiem un viņu ideoloģiskajiem sekotājiem, cilvēces rases kropļiem!
