Kas mūs sagaida nākotnē?

Aplūkosim cilvēces vēsturi pēc iespējas vispārīgāk. Kādas pārmaiņas ir būtiskākās?

Pirmkārt, tas ir pastāvīga un arvien straujāka sabiedrības ražošanas spēku attīstība: novecojušas tehnoloģijas tiek nomainītas pret jaunām, cilvēki uzceļ jaunas ēkas, ražo labākus darbarīkus un pilnveido savas prasmes. Tas ir kvantitāte jeb daudzums.

Otrkārt, tas ir lēcienveidīga ražošanas veida maiņa. Piemēram, pāreja no verdzības (tās ietvaros ražošanu veica vergi — runājoši ieroči) uz feodālismu (kurā jau daļēji brīvi zemnieki strādajā gan saimnieka, gan savā labā). Tas ir kvalitātes maiņa, kvantitātes pāreja kvalitātē.

Primitīvā komunālā sistēmaRaugojoties cilvēces pagātnē, mēs uzreiz redzam šīs likumsakarības, tas nav nekāds noslēpums. Bet nākotnē cilvēki vienmēr raugojās ar ievērojamu pesimismu, neieraudzīja progresu un dažreiz pat noliedza to. Viņi savu laikmetu uzskatīja par cilvēces attīstības zenītu.

Pirmatnējā kopsabiedrībā dzīvojoši cilvēki neiedomājās, ka pasaulē var būt iespējama kaut kāda «verdzība», ka nākotnē cilvēki stingri atšķirs tādus jēdzienus kā «savs» un «svešs». Taču ražošanas spēki turpināja nemitīgi augt, un cilvēce secīgi ieviesa verdzību un pieņēma jaunu dzīvesveidu.

Verdzības laikā dzīvojošie (gan paši vergi, gan vergu tirgotāji) uzskatīja šo ražošanas metodi par pilnīgi normālu un nevarēja pat iedomāties, kā nākotnē vergu vairs nebūs, ka tos nomainīs it kā brīvāki zemnieki, kuriem ir jau savs mājoklis, darbarīki un zemes gabals.

Vasilijs Pukirevs glezna «Parādu kolekcija»Savukārt, feodālismā dzīvojošie uzskatīja dzimtbūšanu par pilnīgi normālu parādību un neuzskatīja, ka ir iespējama brīva darbaspēka pārdošana.

Mēs dzīvojam kapitālismā, un tā ietvaros cilvēki ir spiesti pārdot sevi algu verdzībā. Tomēr kapitālisms savu mūžu jau nodzīvoja vairāk nekā simts gadu atpakaļ, un to nomaina komunisms. Kapitālismu nomaina sabiedriskā iekārta, kurā nebūs sliņķu, nebūs tādu cilvēku, kuri dzīvo uz citu rēķina. To nomaina iekārta, kurā neviens netiks atsavināts no sava darba. Nebūs ne naudas, ne tirgus. Nebūs preču mūsdienu izprātnē. Sabiedrība uzreiz radīs visus produktus sabiedrības vajadzībām. Tiks nodrošināta pilnīga labklājība un ikkatra sabiedrības locekļa vispusīga attīstība. Kapitālismā dzīvojošajiem tas varētu izklausīties kā pasaka, taču pāreja uz komunismu ir zinātniski pierādīta tēze, kura tiek apstiprināta mūsu acu priekšā.

Mūsdienu kapitālistiskajā sabiedrībā ar attīstītu strādnieku šķiru — spēku, kas spēj atbrīvot pasauli no cilvēku ekspluatēšanas, eksistē marksisms-ļeņinisms — zinātniski noformēta mācība, kas atklāj un pēta šīs pārejas likumsakarības. Ar šo mācību mēs beidzot varam brīvi raugoties nākotnē ar taisnīgu sabiedrisko iekārtu, ko mums sagatavoja sabiedrības attīstības loģika. Pie tam, pāreja uz šo jauno iekārtu aktīvi ilgst jau vairāk nekā simts gadus, un vairāk nekā pusotrs miljards cilvēku dzīvo socialistiskajās valstīs, kas sāk tuvoties spilgtai nākotnei.

Pie tam, latviešu tauta bija viena no pirmajiem ceļā uz sociālismu, jo Latvijas strādnieki un bezzemnieki te nodibināja Padomju varu 1917. gadā (Iskolata Republiku), kura faktiski pastāvēja līdz pat 1920. gadam un kura vēlāk tika atjaunota uz vairākiem desmitgadiem. Brīvība vienmēr bija dārga latviešu tautai. Tai ir bagāta revolūcionāra vēsture un, proti, milzīgs vēsturisks potenciāls, kas neapšaubāmi sevi vēlreiz pierādīs dzīvē.