Krīze, bizness un strādnieku šķira

Ekonomiskā krīze sāk korektēt mūsu, šķietami sakārtoto, dzīves ritmu. Nedēļas laikā 15 uzņēmumi Latvijā paziņoja par darbības pārtraukšanu, un aptuveni 3 tūkstoši cilvēku kļuva par bezdarbniekiem. Un tas ir tikai sākums liela mēroga nemieriem, kas gaida globālo kapitālisma ekonomiku.

Ja par algotiem darbiniekiem viss ir skaidrs — izņemot sava darba spēka, viņiem nekā nav un viņi ir spiesti to pārdot izdzīvošanai, tad mazo un vidējo uzņēmumu pārstāvju saucieni un īgņas izraisa smaidu (jā, varbūt kādam vajadzētu viņus žēlot, tomēr tas noteikti nebūšu es). Bet nu tiešām, kapitālisma krīzes ir sen aprakstīta un labi zināma parādība, un, pieņemot lēmumu kļūt par miljonāriem, es domāju, ka jūs apzināti uzņēmāties šo risku. Tagad smeļiet to ar pilnu karoti! Visu, ko jūs tik ļoti lolojāt un aizsargājāt, atņems ne «asiņainie boļševiki», bet gan respektablākie baņķieri vai uzņēmēji (hipotēku izsolēs). Ļauna ironija, vai ne?

Tagad par strādnieku šķiru. Varbūt kādam šie vārdi šķitīs aizvainojoši un nežēlīgi, bet es kā strādnieks uzskatu, ka man ir visas tiesības šādi rakstīt. Cik daudz jau tika runāts par arodbiedrībām, par strādājošo cilvēku apvienošanās objektīvajiem iemesliem, lai pasargātu sevi no buržuāzijas klases… Pat mūsu Darba kodekss aizliedz darba devējam atlaist darbinieku bez arodbiedrības piekrišanas, ja viņš ir bijis šīs organizācijas biedrs vismaz sešus mēnešus. Lielākā daļa uzskatīja, ka tas viņus neskars, ka «sociāli atbildīgs uzņēmējs» palīdzēs un grūtā situācijā neizmestīs uz ielas, jo jums ir ģimene un kredīti. Bet nē! Uzņēmējam ir sava ģimene un savi kredīti, bet jūsu problēmas risiniet paši!

Un tagad, nolaižot galvu uz leju, jūs dodaties parakstīt visus dokumentus, kas nepieciešami darba devējam, paklausīgi, kā liellopi, kuri dodas uz kaušanu, saprotot notiekošā bezcerību. Vai arī strādnieks, kurš strādā par «minimālo algu» 12 stundas dienā, nesaņemot virsstundu samaksu un apgalvojot, ka arodbiedrība ir muļķība un neviens nav spējīgs viņam palīdzēt. Vai ir vieglāk strādāt uz ekspluatatoru un klusēt, nekā mēģināt pret to likumīgi cīnīties, apvienojoties organizācijā ar tādiem pašiem strādniekiem, kuri ir noguruši no netaisnības ciešanām?

Ja iepriekšējās krīzes laikā bija iespēja doties uz ārzemēm kā viesstrādniekam, tad tagad ar epidēmiju šādas iespējas var un nebūt. Pretrunas saasinās, un strādnieku šķirai galvenais ir nevis padoties populistiskajiem saukļiem, kurus vēlas izmantot vispārējai neapmierinātībai saviem politiskajiem mērķiem. Buržuāziskās partijas nav strādnieku sabiedrotie, tās pārstāv ekspluatētāju intereses, neņemot vērā nacionālo, reģionālo vai citu piederību.

Apzinīgs strādnieks