Latvijas Tautas fronte

Joprojām daudzi Latvijas strādājošie dzīvo ilūzijās par buržuāzisko demokrātiju, un tas nozīmē, ka arī Pārbūves būtību un Latvijas Tautas frontes lomu tajā vērtē kļūdaini, kļūdaini arī sauc visus, kam ir partijas biļete, par «komunistiem». Šādi cilvēki par vainīgiem par 30 nabadzības gadiem uzskata komunistus, neskatoties uz to, ka visos šajos 30 gados Latvijā pastāv tieši pretējā iekārta — kapitālisms. Jau sen ir jāapkopo visu politisko un ekonomisko piedzīvojumu rezultātus, kurus izjūta tauta pēc 1990. gada 4. maija.

Procesi, kuri notika mūsu sabiedrībā Pārbūves laikā un tā sauktās Atmodas1 laikā, tikai liekas stihiski. Tajos piedalījās simti tūkstošu, varbūt pat miljoni cilvēku, bet tas nenozīmē, ka katrs no viņiem bija pats par sevi un ka notikumi peldēja pa straumi, bez stūres un airēm.

Tajos gados vārdi par «organizētām masām» un «partiju kā šķiras avangardu» varēja izraisīt tikai smiekļus un ņirgas — un tieši tajā laikā pretpadomju masas bija pietiekami organizētas un viegli vadāmas. Kustībai bija ne tikai līderi (vadoņi), bet arī organizācijas.

Lai sekmīgi restavrētu buržuāziski-nacionālistisko kārtību, bija nepieciešama politiskā organizācija, kura apvienotu visas savā starpā nesaskaņotas pretpadomju kustības, pārsteigtu cilvēkus ar savu masveidību un saņemtu spēcīgos informācijas ietekmēšanas līdzekļus.

Tā kā Latvijas «radošā inteliģence» sava ekonomiskā stāvokļa dēļ kļuva par vienu no pērkamākiem spēkiem valstī, tieši tai deva pienākumus veidot Latvijā kapitālisma restavrācijas kustību. 1988. gada 1. un 2. jūnijā Rīgā notika ievērojams pasākums — Latvijas PSR Radošo savienību plēnums.

Kas ir «radošās savienības»? 30. gadu sākumā Padomju Savienībā tika dibinātas tā sauktās «savienības» māksliniekiem. Tās bija ne kaut kādas neformālās grupas vai klubi pēc interesēm, bet oficiālās spēcīgas organizācijas, un apvienoja tās kompozītorus, rakstniekus, gleznotājus, kinemotogrāfistus, neatkarīgi no viņu mākslas uzskatiem (un neatkarīgi no mākslas stila), un par vispazīstamāko no tiem kļuva Rakstnieku savienība. Inteliģentam bija ļoti svarīgi iestāties radošā savienībā. Kamēr tu neesi savienības biedrs, tu esi nevis «radošais darbinieks», bet diletants, grafomāns un neprofesionālis. Un, kas ir ļoti svarīgi, kamēr tu neesi savienības biedrs, tev nebūs pieejas «barotavai». Nu, bet plēnums ir vienkārši plaša sastāva sapulce.

Sanāk, ka plēnums solīja būt par visu radošās inteliģences spēku sapulci, bet taču bezmērķīgi pilnais sastāvs nesanāk… Un re, 1988. gada 1.—2. jūnijā Latvijas PSR Radošo savienību plēnumā noskanēja lielās organizācijas Pārbūves atbalstam dibināšanas ideja. Par tādu organizāciju kļuva Latvijas Tautas fronte (LTF), kuras dibināšanas sanāksme notika 1988. gada 8. oktobrī.

Nosaukums varēja maldināt sabiedrību (varbūt, tā arī bija domāts) — no vēstures bija zimāms, ka par «tautas frontēm» vai kaut kā līdzīgi tika sauktas kreiso spēku apvienības, piemēram, sociāl-demokrātu un komunistu apvienības.

Sākotnēji kustība deklarēja mērenu pozīciju pārbuves lozungu stilā. Visi viņi ar to sāka — «vairāk sociālisma», «vairāk demokrātijas», «sekot PSRS Konstitūcijai». Bet sociālisma laikos būtu politisksā pašnāvība uzreiz pasludināt pensijas vecuma palielināšanu, maksas izglītības ieviešanu, hipotēku vērdzības ieviešanu, strādojošo tiesību samazināšanos, sistēmātisko tautas pātērēšanas produktu cenas palielināšanu, Latvijas sadalīšanu pēc nacionālās pazīmes, skolu un slimnīcu aizvēršanu, zinātnes likvidāciju, tiesību piešķiršanu ekspluatātoriem.

Un tomēr no paša sākuma varēja sajust, ka «tautas frontes» ir tuvākas augšām, nevis lejām, un ka tie vairāk ir līdzīgi labiem, nevis kreisiem.

Pārbūvi iniciēja PSRS valdošie loki (Maskavā), visas rebupliku «tautas frontes,» visas pretpadomju partijas arī organizēja vietējie valdošie loki, vietējā elite. Nevienu reizi nebija gadījuma, ka šīs kustības iniciēja un vadīja pilsētu strādnieki vai kolhozu zemnieki. Nevienā PSRS republikā nevienu reizi par «tautas frontes» dibinātāju un vadītāju nekļuva sētnieks vai krāvējs…

Valsts ierēdņi, partijas (politiskie) darbinieki, dažādi vadītāji-priekšnieki, direktori un redaktori, mākslas darbinieki no valsts «radošām savienībām» un naudas saņēmēji no valsts — tie īstenoja sociālisma maiņu uz kapitālismu. Antikomunisti izradās dzimuši komunistiskajā partijā. Tas radikāli atšķir 1917. gada revolūciju no 1991. gada kontrrevolūcijas. 1917. gadā valdošā elite bija izspiesta no virsotnes un izraidīta no valsts, bet 1991. gadā jaunās valdības veidojās no iepriekšējā režīma pārstāvjiem.

Ir zināms, ka no jauna radītām augšām nāca tieši norādījumi par Tautas frontes pirmorganizāciju veidošanu fabrikās. Nekā pat līdzīgi nebija, kad strādājošie sāka organizēties alternatīvajā kustībā — Latvijas PSR Internacionālajā darbaļaužu frontē (Interfrontē). Interfronte uzreiz saņēma pagrīdes nokrasu, jo internacionālisti un sociālisti jau jūtīja sevi ne par varu, bet par opozīciju.

1989. gadā LTF virza savus pārstāvjus PSRS tautas deputātos, bet 1990. gadā — Latvijas PSR Augstākā padomē. LTF funkcionāri nekaunīgi izmantoja saviem zemiskiem mērķiem vadošo Komunistisko Partiju, kuras sastāvā bija vairākums LTF ievēlētu deputātu. Taču 1990. gads tika atzīmēts ar LKP iekšējo šķelšanos, no šī brīža partija faktiski zaudēja varu republikā. Par pirmo likumu, kuru pieņēma Latvijas PSR Augstākā Padome, bija «Deklarācija Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu».

Kas bija galvenais Atmodes mērķis? Nacionālā neatkarība? Suverinitāte? Latvija ne vienkārši «atdalījās» (varētu taču būt, piemēram, pilnīgi atdalīta no visiem Padomju Sociālistikā Latvija) — Latvijā tika mainītas sabiedriskās attiecības, un, pirmkārt — ekonomiskās. Ja galvenais mērķis būtu suverinitāte, tad notiktu vienkārši teritoriālā atdalīšana no PSRS, bet Latvijas iekšējā ekonomiskā, sociālā un politiskā iekārta nemainītos. Tātad teritoriālais sabrukums nebūt nebija galvenais mērķis un galvenais rezultāts.

Galvenais — tika veikts apvērsums sociālā iekārtā un ekonomiskās attiecībās. Nekurš nenoliegs, ka izveidotās pēc 1991. gada kārtības nosaukums ir kapitālisms. Un kapitālisms neizveidojās nejauši. Tas ir strādojošo, strādnieku politiskās sakāves un tikko radušo kapitālistu un pat muižnieku uzvara «Jauno namsaimnieku ķīlnieki». Kapitālismu apzinīgi cēla (pieņēma likumus, veica reformas), darbojoties pēc plāna. Privatizācija ietekmēja mūsu sabiedrību daudz vairāk, nekā jebkuri «nacionālie» pasākumi.

Latvijas Tautas fronte stāvēja strādnieku šķiras sašķelšanas pirmsākumos, bet viens no LTF sasniegumiem ir sašķeltās buržuāzijas apvienošana vienotajā šķirā. Tagad politisko lauku aizņem vairākas buržuāziskās partijas. Tā ir buržuāzisko partiju dažādo krāsu un toņu palete, bet nemainīgs tajās ir viens — visas šī partijas, neskatoties uz to, ka pārstāvē dažādu karojošo biznesa struktūru intereses, ir vienotas savā pretdarba un pretsociālajā politikā, kuru veic Latvijas buržuāziskā valsts.

Pat līdz šodienai no LTF dibinātājiem mēs dzirdam attaisnojumus, ka Latvijas Tautas fronte apvienoja Latviju «vienā mājā». Diemžēl, 1991. gadā parastais strādājošs nespēja saprast Ļeņina brīdinājumus par to, ka «aiz jebkurām morālām, reliģiozām, politiskām, sociālām frāzēm, apgalvojumiem, solījumiem ir jāmācās meklēt vienu vai otru šķiru intereses»2. Protams, arī tajā gadījumā, kad kustība ir segta ar vienkāršiem lozungiem un simboliku.

Šodien var tieši noteikt sociāli-ekonomisko LTF būtību. Tā ir buržuāziskā kustība, kura darbojās ar mērķi atjaunot kapitālismu un dot īpašumu un varu buržuāzijas rokās. Padomju Savienībā gatavas buržuāzijas, protams, nebija, bet bija «protoburžuāzija», kura ilgi gaidīja savu laiku un kurai bija nepieciešams legalizēt savu stāvokli. Un tā kā šie kungi (kuri vēl nesen bija «biedri») ne vienkārši cēla jauno kārtību no sākuma, bet atgriezās atpakaļ, pagātnē, tos jāsauc vēl par restaurēšanas kustību. Jā, LTF ir buržuāziskā restaurācijas kustība. «Nacionālā neatkarība», «suverenitāte», «latviskums»… Blakus tiem vienmēr, kaut vai otrajā plānā, pieminēja «tirgu». Ne jau nejauši Latvijā pēc 1991. gada par pirmkārtējo darbu kļuva privatizācija, kura tika veikta ļoti strauji un konsekventi.

Mēs redzam lielu paleti ar visvisādiem buržuāzisko partiju toņiem, no gaiši brūniem līdz mēreni roziem. Bet visi viņi ir no Latvijas Tautas frontes, visi viņi aizsargā kapitāla ideālus, strādājošo apspiešanu un tirgus ekonomiku. Bet jau pēc 30 gadiem, kad viss jau kļuva skaidri, cilvēki turpina ticēt leļļu vadītāju viltībām — viņiem dod iespēju vienu reizi 4 gados ievēlēt tās pašas Latvijas Tautas frontes frakcijas, kuras tagad noformējās dažādos buržuāzijas klānos vai kooptējušas sevī jaunos cilvēkus ar vecām, reakcionārām idejām.

Šodien tie skumjie rezultāti, kurus sasniedza mūsdienu buržuāziski-nacionālistiskais režīms ir redzami labi. Bet tikai daži romantiķi naivi domā, ka vainīgā ir nevis Latvijas Tautas fronte, bet atsevišķie politiķi, it kā «nodevušie LTF ideālus». Pēc 30 gadiem kopš kapitālisma restaurācijas vēl nav masu apzinības, ka šī neķītra organizācija tieši tam arī tika veidota, lai Latvijas zemē iestātos esošā kārtība.

Latvijas Strādnieku frontes
Kurzemes pirmorganizācija

1Atmoda — tradicionāli Latvijas buržuāziskajā vēstures skaidrojumā pieņemtais latviešu nacionālistiskās kustības apzīmējums. Par tā saukto «trešo atmodu» Latvijas buržuāziskie ideoloģi dēvē kontrrevolucionāros restavrācijas procesus Padomju Latvijā 1980. gadu beigās, ko vadīja Latvijas Tautas fronte.

2V. I. Ļeņins, Trīs avoti un trīs marksisma sastāvdaļas, PRS, 5. izdevums, 23. GR., 47. LPP.

1988.