Ļeņins apzinīgā strādnieka acīm

Neatkārtošu kārtējo reizi V. I. Ļeņina biogrāfiju un nozīmīgākos dzīves notikumus — tie jau ir labi zināmi. Ja nevēlaties būt apmānīts, varat ar tiem iepazīties akadēmisko vēsturnieku darbos (nevis attēlos sociālajos tīklos). Turklāt, jūsu rīcībā ir V. I. Ļeņina kopoti raksti, kas pieejami internetā — studējiet un neticiet no konteksta izrautām frāzēm, ko izplata buržuāziski propagandisti.

Manā padomju bērnībā Ļeņins šķita drīzāk mītisks tēls, nekā reāls cilvēks, tāpat kā divi citi vīri — Markss un Engelss, kuri savām bārdām vairāk atgādināja vērienīgus biļinu varoņus, nevis pasaules mēroga zinātniekus. Demonstrācijās skanēja bērnam nesaprotami saukļi par komunismu, strādnieku šķiru, partiju. Skolas vecumā, t.i. 1980. gadu beigās — 90. sākumā, es uzzināju, ka Ļeņins esot bijis ebrejs un vācu spiegs, kas ienīda Krieviju un krievus, un visās bēdās esot vainojami tieši boļševiki. Palika vien bēdāties par Krieviju, kuru esam pazaudējuši, un vainot komunistus par to, ko viņi izdarījuši ar zemi, kur pirms tam brīnišķīgi klājās. Taču dzīve, jeb pareizāk sakot — sabiedriskā esamība, noteic sabiedrisko domāšanu. Kapitālistiskā pasaule neatkarīgi no cilvēka gribas saasina vairākas pretrunas, un galvenā no tām ir pretruna starp darbu un kapitālu. Tādējādi, pakāpeniski kliedējot mītus par padomju pagātni un «simtiem miljoniem nošauto», man parādījās interese par pasaules pirmā proletāriešu valsts vēsturi un tās vadītāju. Es sāku lasīt zinātniskos rakstus un grāmatas par Ļeņinu. Un protams, es sāku lasīt pašu Ļeņinu. Viņa raksti izrādījās pilnīgs pārsteigums. Ja pirms kādiem desmit gadiem kāds man teiktu, ka es studēšu pasaules revolūcijas vadoņa rakstus, es tikai smietos.

Ļeņins ir neapšaubāmi visas pasaules strādājošo iedvesmas avots. Ja Markss un Englelss galvenokārt bija teorētiķi, Ļeņins sevi izcili pierādīja praksē, dibinot jauno sociālistisko valsti. Viņš bija gudrs un spējīgs politiķis, kas veiksmīgi apvienoja cilvēkus ar atšķirīgiem politiskajiem uzskatiem kopīga mērķa sasniegšanai. Pēc uzvaras pilsoņu karā un interventu padzīšanas no Padomju Krievijas darbaļaudis zem komunistiskās partijas vadības veiksmīgi atdzīvināja rūpniecību un lauksaimniecību, īstenoja GOELRO plānu1, iznīcināja analfabētismu. Ļeņins pašaizliedzīgi aizstāvēja strādnieku intereses un cīnījās pret buržuāzisko izlīgšanas politiku. Viņš zināja, kad un kādā veidā jāizmanto dažādas cīņas formas.

Ļeņins joprojām ir viens no galvenajiem pasaules kapitālistu ienaidniekiem. Cik daudz līdzekļu viņi tērē priekš Ļeņina nomelnošanai un apmelošanai: taisa filmas, seriālus, raksta grāmatas un neskaitāmus žurnālus. Ielūdz uz intervijām visvisādus «ekspertus». Viņi veic šo zemisko darbu tikai tāpēc, lai noslāpētu darbaļaužu cerību uz labāku dzīvi. Muižnieks Uļjanovs varēja līdz sava mūža beigām vienkārši nodarboties ar juridisko praksi. Bet viņš izaicināja esošo kapitālistisko sistēmu, lai atbrīvotu tos, kuri izveidos jaunu un taisnīgu sabiedrību pasaules mērogā. Viņš cīnījās par strādnieku šķiru, par strādājošiem Krievijā un visā pasaulē. Viņš pierādīja, ka ir iespējama dzīve bez apspiešanas un ekspluatācijas.

Ļeņins prieks manis, bez šaubām, ir izcils un nopelniem bagāts valstsvīrs. Aicinu cītīgi pētīt viņa darbus, rakstus un runas, un tad Jūs atklāsiet Ļeņinu ka īstu cīnītāju par darbaļaužu nākotni.

Apzinīgais strādnieks

1«Krievijas Elektrifikācijas valsts komisija» ir elektrifikācijas plāns visas valsts mērogā, ko izstrādāja V. I. Ļeņins. Iepriekš neredzēta mēroga plānu veiksmīgi īstenoja boļševiku valdība. Plāna izstrādes laikā vēl neeksistēja visas nepieciešamās tehnoloģijas tā realizēšanai, taču tās tika ātri izgudrotas un ieviestas.

V. I. Ļeņins pie Krievijas elektrifikācijas plāna (GOELRO) kartes. 8. Viskrievijas Padomju kongress. 1920. gada decembris. Gleznas autors ir L. A. Šmajko.