Par tā saucamo «fašizāciju»

Mēģināsim saprast, vai mūsdiēnu Krievijā pastāv fašisms, vai notiek «fašizācija», jeb «fašisma veidošanās», vai kā vēl mēdz definēt tās negatīvās, antidemokrātiskās, un reizēm pat atklāti negantās parādības, kuras arvien biežāk saceļ viedokļu vētru un izraisa karstas diskusijas sabiedrībā.

Izskatot šo jautājumu, ir jāņem vērā kā loģiskais, tā arī vēsturiskais aspekts. Sāksim ar definīciju. Kādu parādību var nodefinēt visprecizāk tad, kad tā ir nobriedusi, tās veidošanas ceļš ir skaidri aptverams un pilnībā aprakstāms. Bez šaubām šādu definīciju fašismam devis Georgijs Dimitrovs, komunists, ievērojams strādnieku šķiras aizstāvējs, kurš pats bija pieredzējis «XX gadsimta sērgu». G. Dimitrova definīcija ir šāda:

Georgijs Dimitrovs

Fašisms ir finanšu kapitāla reakcionārāko, šovinistiskāko, imperiālistiskāko elementu atklātā teroristiskā diktatūra

Fašisms nav virsšķiru vara, nav sīkburžuāzijas vai lumpenproletariāta vara pār finanšu kapitālu. Fašisms ir paša finanšu kapitāla vara. Tā ir teroristiskā izrēķināšanās ar darbaļaužu šķiru, revolucionāriem zemniekiem un inteliģenci. Ārpolitikā fašisms izpaužas savā rupjākajā formā — šovinismā, kas kultivē zooloģisku naidu pret citām tautām.1

Saskaņā ar šo definīciju, nobriedis fašisms mūsdienu Krievijā nepastāv. Tam, manuprāt, piekrīt visi, izņemot visemocionālākos aktīvistus, kuri notikumus vērtē atbilstoši savam klaji aprobežotajam viedoklim.

Ieskats vēsturē

Kā pasaulē radās fašisms? Jāatgādina, ka iepriekšējā gadsimta 30. gados fašisma dīgļi bija saskatāmi lielākajā daļā buržuāzisko valstu — ne tikai Eiropā, bet arī Amerikā. To dīgļu pamats, galvenā īpašība — finanšu kapitāls — jau pastāvēja un cīnījās ar strādnieku kustības pieaugumu globālās kapitālisma krīzes, jeb «Lielās depresijas» apstākļos. Taču fašisms tiešām kļuva par realitāti tikai dažās valstīs — tajās, kur papildus pasaules krīzei bija nobrieduši arī citi labvēlīgi apstākļi. Tie bija galvenokārt šādi:

  1. Nacionālisma un revanšisma pieaugums, kurš bija saistīts ar nacionālo pazemojumu pēc Pirmā pasaules kara rezultātiem.
  2. Galēji nacistisko un fašistisko spēku organizētība un saliedētība, sociālās demagoģijas prasmīga pielietošana, korporatīvisma un nācijas diženuma ideju izmantošana.
  3. Komunistiskās kustības pieaugums. Kaut gan šī kustība vēl nebija spējīga kļūt par visu darbaļaužu avangardu, tā bija pietiekami liela, lai nobiedētu oligarhu aprindas.
  4. Visu sociālistisko, antifašistisko spēku sašķeltība un politiskā divdabība.
Ādolfs Hitlers un Benito Musolīni. 1934. gads

Lūk, tikai šādos apstākļos, baidīdams no ekonomiskā sabrukuma un varas zaudēšanas, finanšu kapitāls uzdrošinās tikt galā ar buržuāzisko demokrātiju un nodot vadības grožus Hitleram, Musolīni, Franko un visāda veida fīreriem.

Pievēršoties tuvāk mūsdienām, izvērtēsim pēdējo fašistiska rakstura apvērsumu, kas notika mūsu acu priekšā. Runa ir par 2014. gada notikumiem Ukrainā, kad tika vārmācīgi nogāzta valsts vara un vismaz uz dažiem mēnešiem nodibināta atklātā teroristiskā diktatūra ar visiem iepriekš minētajiem atribūtiem: nacistu apbruņotajām vienībām, sodīšanu ar nāvi bez tiesas spriedumiem, spīdzināšanām, cilvēku dedzināšanu un karu. Par pamatu šim fašistiskajam apvērsumam kļuva ASV finanšu kapitāls. To atbalstīja sabiedrotie Eiropā, nelaižot garām izdevību pazvejot duļķainā ūdenī. ASV augstākās amatpersonas atklāti paziņoja, kādas summas ASV ir iztērējusi šim pasākumam. Daži Eiropas valstu līderi pat personīgi ieradās Maidanā un, uzrunot protestējošos, kūdīja uz valsts apvērsumu. Taču nevar apgalvot, ka tas notika nejauši. Kaujinieku vienības tika organizētas, apgādātas, trenētas un zombētas ar fašisma idejām daudz agrāk. Amerikāņu speciālie dienesti laikus nodibināja kontroli pār Ukrainas valdību, spēka struktūrām un speciālajiem dienestiem. Daudzos būtiskos amatos tika iecelti ASV ietekmes aģenti. Tikai tad, visiem apstākļiem izveidojoties un radoties izdevīgam ieganstam, nāca klajā fašisms, tika īstenots apvērsums.

Un ko šajā ziņā var secināt par tagadējo Krieviju? Vai tajā nobriest līdzīgi apstākļi?

ASV finanšu kapitāls nav nekur pazudis. Tas izpaužas kā globāls spēks, kas spēj ieguldīt apvērsumos vairākās valstīs. Jā, šodien Krievijas valdība demonstrē opozīciju starptautiskajā arēnā. Bet augstākos amatos pastāv ietekmējoša grupa, kuras labklājība, kapitāli un stāvoklis ir cieši saistīts ar ASV interešu virzīšanu ne vien ekonomikā, bet arī ārpolitikā. Krievijas Federācijas Centrālā banka glabā savas finanšu rezerves ASV vērtspapīros. Amerikāņu dolārs paliek par Krievijas ekonomikas investīciju valūtu. Krievija daudzējādā ziņā ir atkarīga no ASV.

Tādējādi fašisma pamati pastāv. Ko tad ar nepieciešamiem apstākļiem?

Nacionālisms

Diemžēl tas arvien vairāk kļūst par valsts politiku. Pat daudznacionālā valstī atklāti nacionālistiskās organizācijas reti tiek vajātas. Galvu paceļ ne vien krievu, bet arī citu Krievijas tautu nacionālisti. Internacionālisms kļuvis gandrīz vai par lamuvārdu. Cītīgi veicina nacionālisma uzliesmošanu arī reliģiskās organizācijas. Centrālā vara reizēm mēģina pārveidot šo nacionālismu valsts patriotismā, bet tas sanāk visai greizi un nekonsekventi.

Spēka sastāvdaļa

Tādu kaujinieku, kā «Melnie krekli» vai trieciennieki, pagaidām preču daudzumā nav. Tomēr kazaku kustība, kurai ir oficiāls statuss un kura ievēlēja sev par varoņiem tādus fašistu kolaboracionistus kā Škuro un Krasnovs, ir diezgan bīstams simptoms. Pastāv arī daudzas duļķainas privātās kompānijas. Katrā ziņā oficiālo «iekšzemē lietojamo spēka darbinieku» valstī jau ir vairāk nekā Aizsardzības Ministrijas bruņoto spēku. Kurš tos iekšzemes spēkus izmantos, kad tie būs nepieciešami? Ir dažādi varianti.

Mūsdienu Krievija ir zaudējusi to spēku un autoritāti, kāda bijusi Padomju Savienībai pasaulē. Daudziem Krievijas iedzīvotājiem tas izraisa nostalģiju un revanšistisku noskaņojumu, bet apvienojošas idejas kapitālismam nav: pat integrācija ar Baltkrieviju izgāžas. Kur šis noskaņojums ievirzīsies vai kur tiks kanalizēts — gan nav zināms.

Krievijas valdošā šķira soli pa solim izrāda savu nekompetenci, nespēju tikt gala ar laika izaicinājumiem, nodrošināt vismaz niecīgu attīstību, dot tautai nākotnes tēlu. Krievijas birokrātus apgrūtina demokrātiskās, likumā noteiktās procedūras. Dažreiz var dzirdēt tādus viņu izteicienus, kā «ēdiet makaronus» un «jūs neprasīja dzemdēt». Likumsargi dažreiz ne īpaši domā par likuma ievērošanu, tiesiskās iestādes pelnīti zaudē savu autoritāti. Valdošā šķira rauj aci no pieres laukā. Kādu līdzekli tā izmantos, kad vairs nevarēs valdīt pa vecam, vairāk vai mazāk demokrātiski? Tāds līdzeklis vēsturē jau ir zināms.

Kaut gan darbaļaužu kustībai Krievijā nav sava atzītā avangarda, tā tomēr plēn, uzliesmojoties šurp un turp kā stihiskas neapmierinātības izpausmes. Valsts varu tās pagaidām īpaši neuztrauc. Taču kas notiks, ja protesti pāraugs labi organizētajos masveida streikos?

Tādējādi no iepriekšminētā secināms, ka fašisma Krievijā nav.

Tomēr būtu maldinoši uzskatīt, ka fašisms Krievijā nekad nemēdz rasties. Tāpat kā vairākumā kapitālistisko valstu, Krievijā pastāv pamats fašisma nodibināšanai. Tas ir ASV imperiālisms, kurš vairākas reizes demonstrēja savu spēju izmantot fašismu kā instrumentu ārpolitikā. Fašisma veidošanās apstākļi Krievijā pagaidām ir vāji izpausti, bet labi saskatāma tendence to pieaugumam. Turpretim antifašistiskas tendences ir vājas un neattīstītas. Gandrīz visu iepriekšminēto var teikt arī par pārējām bijušajām padomju valstīm.

Vai tad jaunieviešamais jēdziens «fašizācija» ir adekvāts? Mūsuprāt, nē. Vara joprojām nav uzdrošinājusies atteikties no buržuāziskās demokrātijas un īstenot atklāto diktatūru, kaut gan nevar izslēgt iespēju, ka šāds lēmums tiks pieņemts, tiklīdz kārtējā krīze saasināsies. Trūkst tikai lēmuma. Apstākļi šādai pārejai jau pastāv: ir sabiedriskā viedokļa ideoloģiskās pielāgošanas līdzekļi, netrūkst arī cilvēku, kas būtu gatavi šo pāreju īstenot. Kad kapitālisma žurka ir iedzīta stūrī, tā paliek neprognozējama. Tā var iekrist galējībā un iekost, ievadīt asinīs fašisma dopingu, cerēdama pagarināt sev dzīvi. Tātad, nedrīkst atslābināties un sevi nomierināt.

Cilvēki, esiet modri!

1 G. Dimitrova runa Kominterna VII kongresā. 1935. gada 2. augustā G. Dimitrovs «Cīņā par vienotu fronti pret fašismu un karu. Raksti un runas 1935.-1937.», «Партиздат» VKP(b) CK, 1937. g. 4. lpp.