Rīgas atbrīvošana

1941. gada 22. jūnijā mūsu valstji uzbruka fašistiskā Vācija. Sākās Lielais Tēvijas karš. Bet 1941. gada 1. jūlijā Rīgā tika ieviests okupācijas režīms. Padomju aktīvisti, komunisti un viņu ģimeņu locekļi, antifašisti, kā arī visi ebreji, neatkarīgi no viņu politiskajiem uzskatiem, tika pasludināti par «iekšējiem ienaidniekiem».

No pirmajām okupācijas dienām dažādi nacionālistiski grupējumi, kurus atbalstīja vācu militārās varas iestādes, steidza atjaunot veco buržuāzisko valsts aparātu.

Tikai pirmajās 10 okupācijas dienās Rīgā fašisti un viņu vietējie līdzskrējēji iznīcināja vairāk kā 9 tūkstošus cilvēku. Tika izveidota virkne koncentrācijas nometņu Mežaparkā, Mīlgrāvī, Strazdumuižā, Bišumuižā. Īpaši cietsirdīgs režīms bija Salaspils nāves nometnē. Rīgā atradās arī centrālā nometne padomju karagūstekņiem «Štalag-350».

Naktī no 1. uz 2. jūliju Biķernieku mežā uzradās pirmais nogalināto mierīgo iedzīvotāju masu kaps. Tika izveidotas vienības no fašistiski noskaņotiem elementiem, kuras ķērās pie izrēķināšanās ar mierīgajiem iedzīvotājiem.

Faktiskā vara pilsētā piederēja okupantiem, bet atkal izveidotajam buržuāziskajam pilsētas valdes aparātam tika uzticēts izpildīt iebrucēju gribu. Rīga kļuva par okupantu izveidotā «Ostlandes reihs-komisariāta» centru.

Ar mērķi sagrābt ražošanas uzņēmumus, fašistiskie okupanti izveidoja speciālas biedrības, kurām tika nodoti uzņēmumi. Piemēram, biedrībai «Ostland-Fazer-G. m. b. H.» tika nodoti tekstila, papīra un celulozes ražošanas uzņēmumi.

Naids pret okupantiem, centieni atgūt savas dzimtenes brīvību un neatkarību, uzticība proletāriskā internacionālisma idejām iedvesmoja latviešu darba tautu cīņai pret fašistiskajiem iebrucējiem.

Apstākļi antifašistiskās pagrīdes cīņai Rīgā, kuru iebrucēji centās izveidot par «Ostlandes» citadeli un vācu «Ziemeļu» armiju galveno atbalsta punktu, bija sarežģīti.

Okupanti izveidoja Rīgā izlūkošanas un represīvo orgānu tīklu. Jau pirmajos okupācijas mēnešos Rīgā darbojās liela daļa no 8218 štata darbiniekiem dažādos «Latvijas pašvaldības» ģenerāldirekcijas policejiskajos orgānos.

Cīņā pret padomju patriotiem hitlerieši izmantoja slepenos aģentus — provokatorus un ziņotājus. Rīgā un tās apkārtnē tika izveidotas 14 drošības policijas un abvēra skolas spiegu un diversantu sagatavošanai. Rīgas rūpnīcās un fabrikās tika veidota «fabriku aģentūra».

1941. gada jūlijā Rīgā parādījās antifašistiskās pagrīdes grupas. Cīņa ar nacistu pārspēku prasīja lielus upurus. 1941. gada jūnijā — augustā hitlerieši arestēja apmēram 100 Rīgas pagrīdniekus.

1941. gada rudenī tika izveidota pirmā liela mēroga organizācija — Rīgas antifašistiskā pagrīdes organizācija.

Kad pagrīdnieki izvērsa plašu cīņu pret okupantiem, hitleriešiem izdevās sadzīt organizācijas pēdas. 1941. gada novembrī sākās aresti.

Līdz 1942. gada februārim tika arestēti 136 pagrīdnieki. 1942. gada pavasarī izveidojās jauna organizācija — Rīgas strādnieku komunistiskā organizācija. 1942. gada maijā A. Rendnieka vadībā sāka veidoties nelegāla komjaunatnes orga-nizācija. Augusta beigās A. Rendnieks nodibināja sakarus ar izlūkgrupu.

No novembra apvienotā grupa saucās Latvijas Antifašistiskā organizācija. Pagrīdnieki organizēja padomju karagūstekņu un geto ieslodzīto ebreju bēgšanu. Partijas un komjaunatnes centra apka-rošanā iesaistījās viss Rīgas drošības policijas aparāts un abvērs. 1942. gada decembrī organizācija tika sagrauta.

1942. gada rudenī pagrīdes darbību sāka komjaunietis V. Jauntirāns. Galve-nais pagrīdes organizācijas mērķis bija izveidot kaujas grupu un veikt diver-sijas pret okupācijas varas iestādēm.

1943. gada pirmajā pusē aktīvu darbību izvērsa pagrīdes organizācija «Tautas atriebēji». Pagrīdes grupu un organizāciju darbība Rīgā parādīja ne-pieciešamību izveidot vienotu pagrīdes centru. Ar šo mērķi 1943. gada jūlija beigās uz Rīgu tika nosūtīts LK(b)P CK un LĻKJS CK pilnvarotais I. Sudmalis, kurš partijas uzdevumā nodibināja kontaktus ar antifašistisko pagrīdi un aktivizēja tās darbību. Viņa vadībā tika izveidota Latvijas ĻKJS Rīgas pilsētas nelegālā komiteja.

Pagrīdnieki veica vairākas diversijas un uzbrukumus. 1943. gada 13. novembrī viņi sarīkoja sprādzienu Doma laukumā, lai izjauktu fašistu gatavoto mītiņu. 1944. gada februārī sākās antifašistiskās pagrīdes cīnītāju aresti. 1944. gada pavasarī un vasarā, kad Sarkanā armija tuvojās Latvijas PSR robežām, antifašistiskā pagrīde, atsaucoties LKP aicinājumiem, pastiprināja okupantu militāro, ekonomisko un politisko pasākumu sabotāžu, kā arī centās cik iespējams vairāk pagrīdnieku pārvest pie partizāniem.

Rīgas strādnieki centās izvairīties no dalības okupantu aizsargbūvju celtnie-cībā. Cīņā pret mobilizāciju iesaistījās arī pagrīdes organizācija «Cīņa».

1944. gada oktobra sākumā okupanti sarīkoja iedzīvotāju masveida tvarstīša-nas Rīgas ielās un dzīvokļos. Darbos uz Vāciju tika aizdzīti ap 280 tūkstoši latviešu, ¼ no tiem — rīdzinieki.

1944. gada vasarā un rudenī antifašistiskās pagrīdes dalībnieki visiem spēkiem centās saglabāt Rīgas materiālās un kultūras vērtības, kuras hitlerieši pirms savas bēgšanas plānoja izlaupīt vai iznīcināt.

1943. gada jūlija beigās PSRS Bruņoto spēku pavēlniecība uzsāka stratēģisku operāciju Rīgas atbrīvo-šanai. Padomju karaspēka izcelšanās Mežaparkā ie-naidniekam bija negaidīta. Pilsētas daļa Daugavas labajā krastā tika atbrīvota 1944. gada 13. oktobrī. Par kreisā krasta daļu vēl divas dienas notika kaujas, līdz 15. oktobrī Rīga bija atbrīvota pilnīgi.

Veiksmīgā Rīgas atbrīvošanas operācija palīdzēja izglābt pilsētu no iznīcināšanas, tomēr okupanti tai nodarīja nozīmīgu kaitējumu.

1941. gada sākumā Rīgā bija 335 000 cilvēku, bet 1944. gada novembrī tikai 226 000. Vairākus desmitus tūkstošu rīdzinieku bija iznīcinājuši hitlerieši, vairāk kā 70 tūkstoši bija aizvesti piespiedu darbos uz Vāciju, daudzi bija mobilizēti hitleriskajā armijā.

Fašistiskajiem okupantiem atkāpjoties, kopā ar viņiem aizbēga savas tautas nodevēji, hitleriešu atbalstītāji.  Viņi gandrīz pilnīgi iznīcināja enerģētisko bāzi, uzspridzināja Ķeguma HES, pilsētas elektrostaciju Andrejostā, kā arī citas palīgspēkstacijas. 155 dzīvojamās mājas bija sagrautas pilnīgi, pārējās daļēji. Būtiski bija cietusi Vecrīga, sagrauti Rātsnams, Melngalvju nams, Pētera baznīca un citi arhitektūras pieminekļi.

Šodien, pēc 1991. gadā notikušās buržuāziskā režīma restaurācijas un iestājušās reakcijas, mēs redzam nepārprotamus buržuāziskās varas centienus attaisnot nacistiskos bendes, redzam, kā tiek apgriezta otrādi vēsture. Tai pašā laikā tauta grimst nabadzībā, darba apstākļi tiek pasliktināti, darba intensitāte palielināta, cenas komunālajiem pakalpojumiem un pirmās nepieciešanības pārtikas precēm sistemātiski celtas.

Neraugoties uz to, ka pastāv starpvalstu līgumi starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju par savstarpēju karavīru apbedījumu un pieminekļu aizsardzību, nacionālistiskā propaganda iedveš tautai  nepieciešamību iznīcināt pieminekli kareivjiem — Padomju Latvijas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem. No buržuāzisko politiķu puses tiek veikta gan rupja, gan arī smalki psiholoģiska iedzīvotāju prātu apstrāde vēlamās propagandas gultnē.

Neskatoties uz to, ka dažādu tautību Latvijas iedzīvotājiem, strādniekiem, nav ko savā starpā dalīt, neskatoties uz to, ka sabiedrības apakšējos slāņos pastāv starpnacionālā saskaņa — buržuāziskie politiķi šķeļ Latvijas tautu.

Tas tiek darīts, lai varētu nesodīti aplaupīt Latvijas darba tautu. Sašķeltai tautai ir grūtāk vienoties cīņai par savām dabiskajām interesēm — par dzīvību, par darbu, par izglītību, par medicīnu, par cilvēka cienīgu dzīves līmeni.

Toties paši buržuāziskie politiķi uz tautas dzīves līmeņa sistemātiskas pasliktināšanas un pastiprinātas ekspluatācijas rēķina dzīvo bez kreņķiem. Ja kur paaugstinās algas, tas visticamāk, ir saeimā vai ministru kabinetā.

Algu paaugstināšana vienkāršajiem strādniekiem notiek tikai pēc štatu samazināšanas uzņēmumos un slodzes palielināšanas katram strādājošajam, bet pastāvīgā inflācija noēd nelielo algu paaugstinājumu. Kopumā, buržuāziskā valsts varas mašīna, ar savu politiķu un partiju starpniecību, ievieš likumus, kuri samazina faktisko darba samaksu strādājošajiem.

Cīņa pret vēstures pieminekļiem un pieminekļiem Padomju Latvijas atbrīvošanai no fašistu jūga ir vajadzīga, lai nostiprinātu darba tautu ekspluatējošo iekārtu. Tieši tamdēļ tiek revidēta vēsture un visas Latvijas tautas varonība cīņā pret fašistiskajiem okupantiem.