Uzvaras diena kā dzīves simbols

Apsveicam Sarkanās Armijas un padomju tautas uzvaras dienā pār fašistisko Vāciju 1941.—1945. gadu Lielajā Tēvijas karā!

Nacistu vadība par saveim mērķiem bija izvirzījusi dzīvesvietu iekarošanu vācu tautai kā dominējošai pār visām pārējām. Saskaņā ar rasu teoriju, ebreji un čigāni bija pilnībā jāiznīcina. Atlikušās PSRS tautas tiktu iznīcinātas caur badu, kā arī pārvērstas par iekarotāju vergiem. Tagad tikai nedaudzi aptver tās šausmas, ar kurām nācās saskarties padomju tautai. Tas bija īsts iznīcināšanas karš.

Vācijas uzvaras gadījumā, par Latviju nebūtu nekādu runu. Pēc vācu plāniem1, šajās teritorijās atrastos Ostlandes reiha komisariāts. Lielākā daļa iedzīvotāju tiktu izmitinātas ziemeļu teritorijās, mazākums — asimilēti. Kultūrai un valodai vajadzētu pazust uz visiem laikiem. Tad kāpēc nacionālistu partijas un daži iedzīvotāji, kuri ietekmējās no tām, aizmirst, ka bez uzvaras dienas nebūtu ne tikai latviešu valodas, bet arī latviešu tautas! Kā var salīdzināt, stādīt vienā rindā SS leģionārus, kuri palīdzēja nacistiem īstenot genocīda politiku vāciešu okupētajās teritorijās, un 130. latviešu strēlnieku korpusa karavīrus, kuri cīnījās par Latvijas un tās cilvēku nākotni (lai arī kā buržuāziskā propaganda mēģinātu aizmirst viņu varoņdarbus). Kāpēc tiek aizmirst tas, ka pat kungi R. Dzintars un J. Dombrava ir parādā savu dzīvību nevis leģionāriem, bet Sarkanās armijas karavīriem.

Latvijā — SS leģionāru gājieni, Krievijā — izkārta piemiņas plāksne Sanktpēterburgā, kas veltīta nacistu ministram Mannerheimam, Ukrainā — Ukrainas kolaboracionistu slavināšana. Tie visi ir vienas ķēdes posmi.

Valdošā šķira ir gatava jebkam, lai tikai paturēt savās rokās ražošanas līdzekļus un tātad arī varu. Viņa ir gatava pat spļaut uz Lielajā Tēvijas karā kritušo varoņu kapiem, varoņiem, kuri deva tiem dzīvību. Galu galā, ja kāds nezina, tad fašisms ir tas pats kapitālisms, tikai atmetot «demokrātisko ietērpu» un atklāti izmantojot teroru (t. i. iebiedēšanu!) savu mērķu sasniegšanai. Tāpēc jebkuras valsts kapitālistu varas pārstāvjiem ir silta attieksme pret fašismu un viņi ienīst tos, kas to iznīcināja — Padomju Savienību un tās padomju tautu. Daži politiķi (kā Baltijas valstīs un Ukrainā) var atklāti parādīt šo «savas sirds siltumu», savukārt citi (kā Krievijā) ir spiesti to slēpt.

Latvijas iedzīvotājiem ir jāzina savi īstie varoņi, kuri cīnījās pret fašismu nākamo paaudžu dzīves labā. Neesiet nodevējs drosmīgo latviešu karavīru un virsnieku piemiņai, kuri pārlauza nacistiskās Vācijas mugurkaulu. Tāpat kā citu tautību karavīri un virsnieki, kuri sakāva vācu fašismu.

1Ģenerālplāns Ost angļu valodā, vācu valodā, krievu valodā.