Vai tu mīli Latviju tikpat stipri, kā es to mīlu?

Kolhoznieka nams RīgāLatvija nav karogs un ģerbonis. Latvija pat nav himna, ta nav tukši deputāti, kuri sēž kabinetos, nav pašvaldības policisti, kuri kalpo tiem pašiem gļēvulīgajiem deputātiem. Latvija nav nacionālisti, kas runā par okupāciju tik skaļi, lai neviens nedzirdētu par viņu biznesu Maskavā. Latvija nav «krieviskais» Rīgas zaglis mērs, kurš ir tieši tāds pats gļēvulīgs ierēdnis un viņu kopīgās intereses apkalpotais, tikai viņš nedaudz labāk melo nekā pārējie. Latvija nav šķietami aktīvisti, kuri vispirms paceļ godīgus cilvēkus cīņā par taisnīgumu, cilvēkus, kuri patiesi noguruši un vēlas pārmaiņu pret labāku, bet pēc tam apkrāpj un nodod šos cilvēkus visatbildīgākajā brīdī, iznīcinot visvērtīgāko, kas cilvēkam var būt — vēlme cīnīties par savām interesem. Latvija nav NATO karavīri, kas var darīt ko viņiem grības mana zemē, un viņiem par to nekas nebūs, viņi var izvarot sievietes manā valstī, var piekaut taksistus, vienkārši tāpēc, ka viņi šeit jūt savu nesodāmību. Latvija nav jaunu prostitūtu meiteņu pārpilnība, un ārzemnieki ir gatavi iegādāties tos lētāk par ķīniešu telefonu. Latvija nav briesmīga izglītība, ta nav viens fizikas skolotājs visā valstī, nav plaša bēgļu plūsma no Latvijas, nav plākstera vai binta trukums ātrās palīdzības mašīnā, nav juvenālā justīcija un nav LGBT propaganda, nav pārrakstīta vēsture, kas aizmirsusi savus īstos varoņus un atbrīvotājus un godina savus apspiestus un saimniekus.

Mana Latvija ir vispirms cilvēki, kas šeit dzīvo. Latvija ir kultūru daudzveidība, tā ir lieliska latviešu valoda, kuras attīstību šobrīd neviens nenodarbojas, bet mērķtiecīgi cenšas to iznīcināt. Latvija ir strādnieki-latvieši, strādnieki-krievi, strādnieki-latgalieši, strādnieki-ukraiņi, strādnieki-baltkrievi, strādnieki-lietuvieši un citi strādnieki. Latvija ir cilvēki, kas strādā dienu no dienas pa 12, 13, 16 stundām vairākās jomās, lai varētu pastāvēt. Cilvēki, kas ir spiesti izdzīvot uz algas. Cilvēki, kuri zina, ka līdz pensijai var arī nenodzīvot, bet pat tad, ja arī dzīvosi, tad pēkšņi izrādīsies, ka tā nav saderīga ar dzīvi, jo zāles maksa kā «mazs vilciens». Un medikamenti noteikti būs vajadzīgi. Strādājot 40 gadus bez normāliem atvaļinājumiem, atpūtai vai piemaksām par kaitīgumu, bez zālēm pastāvēt būs ļoti grūti, bet, ņemot vērā, ka Latvijā ražotās zāles ir dārgākas, nekā kaimiņvalstī, tad arī zāles kļūs nevis par palīgu, bet par luksusa priekšmetu.

Turklāt, neskatoties uz to, šie cilvēki mīl Latviju, mīl cilvēkus, kas tajā dzīvo. Bet to mīlestību visu laiku traucē, sagriežot cilvēkus grupās pēc «interesēm». — «Tos mēs sadalām pa valodu, uz kuras viņi runā, tiem teiksim, ka visā vainojami krievi, citiem kliegsim par briesmīgiem latviešiem. Ļausim tiem slīpt kāju par dzimto valodu, citiem teiksim, ka tā ir provokācija un apdraud nacionālo drošību». Bet strādniekam neatkarīgi no tā, kādu nūdeli viņam cenšas uzvilkt uz ausīm, dzīve neuzlabosies — tagadējā sabiedriskajā iekārtā viņam tāpat, kā iepriekš, būs jāiet up darbu pie sešiem rītā, un atpakaļ viņš atgriezīsies pēc 13 stundām, un saņems savus nožēlojamos 500 eiro mēneša beigās no kapitālista. Savukārt Ušakovs un Dzintars, Ždanoka un Strīķe varēs ēst ērtos dzīvokļos un pasmieties par dumjiem latviešiem un krieviem…

— Lai strādā, nenovērš uzmanību.

Atraujies! Pajautā sevi — neskatoties uz to, vai tu esi latvietis, krievs vai latgalietis, — vai tu mīli Latviju, tāpat kā es to mīlu?