Ar ko patiesībā cīnās valdošā šķira?

Pieminekļu iznīcināšana, represijas pret nelojālajiem iedzīvotājiem, citdomājošo cilvēku izsūtīšana un pat «nometne ar dzeloņdrātīm» — situācija ap Atbrīvotāju pieminekli kalpoja par izcilu katalizatoru politiķiem un sabiedriskajiem darbiniekiem, kuri tik ilgi vēlējās visas šīs muļķības skaļi pateikt. Mēģināsim to aplūkot no šķiru pozīcijām.

Valsts prezidents savā runā mūsdienu Krieviju pretstata nosacītajiem Rietumiem kā cīņai starp «diktatūru» un «demokrātiju». Rietumos — brīvība un universālas vērtības, bet Austrumos — tirānija un despotisms.

Tas ir prezidenta galvā. Bet patiesībā tas ir viens un tas pats Rietumos un Krievijā. Un to sauc par «buržuāzisko diktatūru». Neticiet?

Vai Latvijā ir vārda brīvība? — Noteikti! Tikai tāda brīvība un tāds vārds, kas nav pretrunā ar valdošās šķiras politiku un steigā pieņemtajiem likumiem (un, kā zināms, likumā izpaužas valdošās šķiras griba).

Vai Latvijā ir cenzūra? — Protams, ka ir, un tas ir redzams ar neapbruņotu aci. Apskatiet kaut vai labi zināmo Delfi.lv vietni. Bet tā ir «pareiza cenzūra», tā aizsargā sabiedrību no dezinformācijas. Turklāt ir daudz spēcīgāks instruments — pašcenzūra. Kad cilvēki bez jebkādiem aizliegumiem ierobežo sevi, aizver sev muti. Pašcenzūru izraisa pastāvīgs spiediens uz cilvēkiem, kuri kairina varas struktūras. Neskatoties uz to, ka šie cilvēki pat netuvojas buržuāzisko likumu pārkāpšanai. Bet tie ir «nepareizie cilvēki», uz viņiem var un vajag piemērot dažādas ietekmes metodes.

Turklāt pēdējā laikā policijas brutalitāte tiek īstenota ar saukli «Parādīsim demokrātijas patieso spēku!» (Rinkevičs, 2022. gada 10. maijs). Šovinistiskie «pareizo» izteikumi paliek bez soda un pašreizējās demokrātiskās valdības laikā tiek uzskatīti par pašsaprotamiem. Visa valsts mašīna ir gatava strādāt pret «nepareizajiem». Tādas ir tās vērtības.

Un izglītības iestādēs saka, ka demokrātijas spēks ir tas, ka visi var atklāti runāt par visu, bet tas nevar apgāzt demokrātiju. Praksē izrādās, ka demokrātijas vara un rungas vara ir viens un tas pats.

Kas ir Krievijā? Viss ir tas pats, tikai ar pretēju zīmi. Tā pati «vārda brīvība», tā pati «pareizā cenzūra», tas pats spiediens utt. Kā tas var notikt? Galu galā mums ir demokrātija, un tur ir Mordors. Bet patiesībā Latvija skatās spogulī, tikai spogulis ir nedaudz greizs, tāpēc viņa sevi neatpazīst.

Buržuāzijas — šodien valdošās šķiras — uzdevums ir pārliecināt tautu (darba tautu), ka citu valstu iedzīvotāji nebūt nav tādi kā mēs, bet daudz sliktāki. Un tāpēc mums ir jāaizmirst šķiru pretrunas (par to skaļi nerunā) un jāapvienojas ar vietējiem kapitālistiem. Ne velti ir ienākuši tādi vārdi kā «vatņiki», «ukropi», «orki» u.c. Tā ir dehumanizācija, palīdzot izdarīt šausmīgus darbus attiecībā pret citiem, ne tādiem kā tu.

Bet visās šajās šovinistiskajās vietās ir jāatzīmē viena svarīga detaļa. Proti, viņi aicina atbrīvoties ne tik daudz no krievu, cik no padomju laika. Šķiet, ka šie jēdzieni ir identiski, bet tā nav. Valdošā šķira ar prezidenta starpniecību mēģina samulsināt tautu. Tāpat kā, piemēram, mazākuma — buržuāzijas — diktatūra tiek pasniegta kā demokrātija. Tātad jebkuras valsts kapitālisti baidās no padomju varas, jo tā ir tieši tautas vara, vairākums, tie, kas strādā, nevis piesavina citu darbu. Pat ja padomju vara pirmo reizi parādījās Krievijas impērijā 1905. gadā, taču kā strādnieku organizācijas forma tā radās Vācijā, Ungārijā un Polijā — t.i., kur pretrunas starp darbu un kapitālu sasniedza augstu līmeni. Latvijā 1917.—1919.gadā bija īsta padomju vara. Tas vairs nav nacionāls, bet šķiru jautājums, ko neatrisina ne pieminekļu nojaukšana, ne disidentu izsūtīšana. Pat 100% etniski tīra Latvija jums radīs šķiru pretrunas, strādnieku neapmierinātību un rezultātā šķiru cīņu.

Jebkuras valsts buržuāzijas murgs ir redzēt, kā strādājošie neatkarīgi no tautības, valodas un ādas krāsas apzinās savas šķiras intereses un naidīguma vietā apvienojas, lai cīnītos par labākas nākotnes būvniecību.

Apzinīgais strādnieks