tika pieņemta III kongresā 2021. gada 20. novembrī.
LSF ir strādnieku šķiras organizācija. Strādnieku šķira ir mūsdienu sabiedrības progresīvā šķira, tādējādi LSF pauž visu darbaļaužu intereses. LSF par savu galveno uzdevumu uzskata strādnieku kustības savienošanu ar zinātnisko sociālismu, pamatojoties uz marksisma-ļeņinisma teorētiskajiem pamatiem.
Strādnieku šķira objektīvi vispilnīgāk un konsekventāk ir ieinteresēta visas sociālās apspiešanas atcelšanā. Būdama par laikmeta progresīvāko šķiru, tā ir aicināta vadīt darbaļaužu cīņu par sociālo vienlīdzību. Uzskatot sevi par daļu no pasaules strādnieku kustības, LSF tiecas uz to pašu gala mērķi, uz kuru tiecas visu citu valstu progresīvā strādnieku šķira. Šo gala mērķi nosaka buržuāziskās sabiedrības būtība un tās attīstības gaita.
Tai sabiedrībai, kurā mēs dzīvojam, piemīt galvenā īpašība — vispārīgā preču ražošana, kas balstīta uz kapitālistiskajām ražošanas attiecībām, kur galvenie ražošanas līdzekļi pieder skaitliski nelielai šķirai. Savukārt, lielākā daļa iedzīvotāju sava ekonomiskā stāvokļa dēļ ir spiesta pastāvīgi pārdot savu darbaspēku kapitālistiem un ar savu darbu radīt ienākumus valdošajai šķirai. Kapitālisms šobrīd savā attīstībā ir sasniedzis augstāko imperiālisma pakāpi. Lielo uzņēmumu un transnacionālo korporāciju kundzība arvien vairāk paplašinās, modernizējoties ražošanas līdzekļiem. Sīkie preču ražotāji tiek izspiesti no tirgus vai kļūst atkarīgi no monopolistiem. Zinātniskais un tehnoloģiskais progress rada labklājības pieaugumu tikai lielajai buržuāzijai, galvenokārt finanšu buržuāzijai. Tajā pašā laikā, arvien vairāk pieaug strādnieku šķiras ekspluatēšanas pakāpe, notiek visuresošais kapitāla uzbrukums strādājošo sociālajiem sasniegumiem. Tā rezultātā visā pasaulē pieaug sociālā nevienlīdzība, bet nenozīmīgam cilvēku skaitam pieder lielākā daļa sociālās bagātības. Strādājošo reālo algu vidējais līmenis attīstītajās kapitālistiskajās valstīs jau daudzus gadus krīt, nenodrošinot vienkāršu darbaspēka atražošanu. Rezultātā valdošā šķira ir spiesta, no vienas puses, pārcelt rūpniecisko ražošanu uz valstīm ar zemākām darbaspēka izmaksām un, no otras puses, importēt lēto darbaspēku no jaunattīstības valstīm. Tas vēl vairāk saasina sociālās pretrunas un pasliktina algoto strādnieku stāvokli.
Tāpat saasinās pretrunas starp kapitālistiskajām valstīm. Starp tām pastāv nemitīga konkurence par piekļuvi dabas resursiem, par savu preču tirgiem. Tirdzniecības kari ir kļuvuši par ikdienas praksi starpvalstu attiecībās. Pasaules kapitālistiskā ekonomika piedzīvo sistemātisku krīzi, pasaules parādu pieaugums jau sen pārsniedzis pasaules IKP pieaugumu. Tajā pašā laikā notiek sīko ražotāju sagraušana, vēl vairāk palielinās algotā darba atkarība no kapitāla, vēl straujāk norisinās relatīvās un, visbiežāk, absolūtās strādnieku šķiras stāvokļa pasliktināšanās process. Šādu krīžu saasināšanās jau divas reizes cilvēces vēsturē ir izraisījusi pasaules karus.
Bet, kamēr attīstās visas buržuāziskajai sabiedrībai raksturīgās pretrunas, pieaug arī strādnieku neapmierinātība ar pastāvošo lietu kārtību, saasinās viņu cīņa pret saviem ekspluatētājiem un valdību, kas pārstāv valdošās šķiras intereses. Buržuāziskās valdības kļūst arvien mazāk spējīgas ne tikai nodrošināt savu valstu ekonomisko attīstību, bet dažkārt pat efektīvi pārvaldīt savu līdz milzīgiem apmēriem uzpūsto valsts aparātu. Pašreizējā sabiedrisko attiecību sistēma buržuāziskajās valstīs nonāk pie sava nolieguma un kļūst par sociālās attīstības bremzējošo spēku. Tajā pašā laikā, zinātniski tehniskais progress, stiprinot darba sabiedrisko raksturu, ir kļuvis par reālu materiālo pamatu kapitālistisko ražošanas attiecību aizstāšanai ar sociālistiskām attiecībām.
Cilvēce jau ir guvusi unikālu dzīves pieredzi sociāli ekonomiskajā veidojumā, kurā ir iznīcināts privātīpašums un cilvēka ekspluatācija. Tā laika ekonomikas un kultūras sasniegumi vēsturē ir nepārspējami. Diemžēl, tika saņemta arī negatīva šīs sistēmas iznīcināšanas pieredze, kas sākās ar tirgus atgriešanos ekonomikā un noveda pie tautu traģēdijām, ražošanas degradācijas un neskaitāmiem pilsoņu kariem. Reālā sociālisma sasniegumu un kļūdu izpratne un izpēte no zinātniskā viedokļa šodien ir vissvarīgākais mūsu laika uzdevums. Zinātniskā sociālisma savienošana ar strādnieku kustību joprojām ir nepieciešams nosacījums pārejai uz jaunām, augstākām sociālajām attiecībām. Šo uzdevumu izvirza Latvijas Strādnieku fronte.
Ražošanas līdzekļu privātīpašuma aizstāšana ar sabiedrisko īpašumu un plānveidīga sabiedriskās ražošanas organizēšana ļaus nodrošināt katra sabiedrības locekļa pilnīgu labklājību un vispusīgu brīvo attīstību, kas ir LSF gala mērķis un programma-maksimums.
Tikai noteikta šķira, proti, pilsētu un vispār fabriku un rūpnīcu, rūpniecības uzņēmumu strādnieki, spēj vadīt visu darbaļaužu un ekspluatēto masu cīņā par atbrīvošanos no kapitālistiskās ekspluatācijas, cīņā par uzvaras noturēšanu un nostiprināšanu, jaunās sociālistiskās sabiedrības nodibināšanas darbā, visā cīņā par šķiru pilnīgu iznīcināšanu.
Ceļā uz šī mērķa sasniegšanu LSF izvirza sev tūlītējus uzdevumus, kuri izriet no specifiskās sociāli politiskās situācijas Latvijā, kas šobrīd ir pasaules kapitālistiskās sistēmas postpadomju pusperifēra valsts. Tomēr pie esošās ekonomikās sistēmas valsts struktūrai ir jāatbilst starptautiski atzītajām buržuāziskās demokrātijas normām, jānodrošina ekonomikas attīstība un strādnieku labklājība tādā līmenī, kas nodrošina darbaspēka paplašinātu atražošanu.
Tāpēc Latvijas Strādnieku fronte par savu tūlītēju uzdevumu izvirza palīdzēt strādnieku kustībai, atbalstot Latvijas strādājošo objektīvās intereses un demokrātiskās reformas sabiedrībā, kas nodrošinātu:
Darba attiecību jomā
1. Latvijas algoto strādnieku darbaspēka cenas (algas) noteikšana līmenī, kas nav zemāks par tās zinātniski pamatoto pašizmaksu. Ikgadējais oficiālā iztikas minimuma aprēķins atbilstoši personas objektīvajām vajadzībām un pašreizējam patēriņa preču cenu līmenim.
2. Likumā fiksēts reālās darba algas satura līmeņa pieaugums, stimulējot darba ražīguma pieaugumu.
3. To izmaiņu atcelšana darba likumdošanā, kuras pasliktinājušas algoto strādnieku tiesības.
4. Virsstundu darbu atcelšana visur, izņemot ražotnes, kur tās ir absolūti nepieciešamas tehnoloģisko noteikumu dēļ, par ko lemj vienojoties ar arodbiedrībām. Virsstundu darba laika apmaksas noteikšana ne zemākā par dubulto tarifu līmenī, summēta darba laika likvidēšana.
5. Noteikt 6 stundu darba dienu ar 30 stundu darba nedēļu, nesamazinot algu, turpmāk vēl vairāk samazinot darba dienas garumu. Apmaksāto atvaļinājumu laika palielināšana.
6. Pilnīgas nodarbinātības reālu ekonomisko garantiju nodrošināšana, radot jaunas augsti produktīvas darba vietas ar labvēlīgiem darba apstākļiem, izmantojot darba ražīguma pieaugumu nevis darbinieku atlaišanai, bet gan viņu brīvā laika palielināšanai, attīstot profesionālās apmācības un pārkvalifikācijas sistēmu.
7. Īstermiņa darba līgumu slēgšanas prakses izbeigšana, pieļaujot tos tikai īpašu ražošanas nosacījumu gadījumā, vienojoties ar arodbiedrībām.
8. Arodbiedrību organizāciju statusa paaugstināšana un reālas neatkarības sasniegšana, katrai arodbiedrībai piešķirot tiesības slēgt koplīgumus tās biedru labā. Arodbiedrību brīva pieeja visai uzņēmuma finanšu informācijai, lai novērstu korupciju. Arodbiedrības dalība darba vietu sertifikācijā un ar darba aizsardzību saistīto dokumentu pieņemšanā.
9. Garantēt visām arodbiedrībām tiesības rīkot kolektīvos darba konfliktus un streikus, tai skaitā solidaritātes streikus.
10. Darbinieku tiesību garantijas pārtraukt darbu ar paziņojumu, ja darba samaksa netiek izmaksāta ilgāk par divām nedēļām, kā arī pārkāpjot darba aizsardzības noteikumus.
11. Ieviest uzņēmumu īpašnieku un administrācijas kriminālatbildību par rupjiem darba likumdošanas pārkāpumiem (darba samaksas neizmaksāšana u.c.).
12. Citu pilsētu strādnieku atalgojuma nosacījumu uzlabošana saistībā ar viņu ceļa un uzturēšanās izmaksām.
Tautsaimniecības, nodokļu un finanšu jomā
Latvijas Republikas destruktīvā kompradoru ekonomiskā politika, kuras mērķis bija iznīcināt savas rūpniecības svarīgākās nozares un Latvijas iestāšanās PTO un ES ar pilnīgu politisko atkarību iedragāja valsts ekonomiku, pārvēršot to par valsti, kura nevar pastāvēt bez subsīdijām un dotācijām. Ekonomikas atdzimšana vienmēr ir bijusi saistīta ar vietējo ražotāju aizsardzības pasākumiem — protekcionismu, kas jāīsteno arī Latvijā.
1. Nacionālās valūtas atjaunošana, neatkarīgas finanšu sistēmas izveide.
2. Neatkarīgas Latvijas centrālās bankas atjaunošana, lai nodrošinātu nacionālās valūtas stabilitāti, radītu apstākļus tautsaimniecības industrializācijai, kontrolētu peļņas izņemšanu ārvalstīs.
3. Nacionālās krājbankas izveide. Aizliegums veikt kreditēšanas darbības struktūrām, kuras nav bankas.
4. Nodokļu likumdošanas sistēmas reforma: PVN aizstāšana ar apgrozījuma nodokli, ienākuma nodokļa palielināšana finanšu sektorā, nodokļu atcelšana tautsaimniecībā reinvestētajam kapitālam uz 10 gadiem. Progresīvā ienākuma un mantojuma nodokļa ieviešana nekustamajam īpašumam un kapitālam.
5. Tautsaimniecības industrializācija un tautsaimniecības nozaru ar augstu pievienoto vērtību izveide.
6. Uzņēmumu izveide, kas nepieciešami sadarbībai ar lielām saimnieciskajām asociācijām uz abpusēji izdevīgiem pamatiem. Sabiedriski nozīmīgu rūpniecības, būvniecības, transporta un citu valsts uzņēmumu izveide.
7. Tautsaimniecības vadības starpnozaru plānveida plānošanas institūcijas izveide valdības struktūrā.
8. Valsts monopola ieviešana zemes rentei, tas ir, zemes rentes aizliegums privātajai uzņēmējdarbībai.
9. Valsts monopola ieviešana alkoholisko dzērienu ražošanā.
10. Ekonomikas stimulēšana atsevišķu lauksaimniecību apvienošanai lielās valsts agrorūpniecības biedrībās.
11. Muitas nodokļu paaugstināšana importētajām precēm, kuras analoģiski tiek ražotas Latvijā.
12. Dabisko monopolu un uzņēmumu, kuri neievēro darba likumu un amortizācijas likmes, nacionalizācija.
13. Neizmantoto zemju un mežu nacionalizācija.
14. 90. gados uzņēmumu veiktās privatizācijas revīzija, privatizācijas lēmumu, kuri tika pieņemti ar likumu pārkāpšanu, atcelšana.
Nacionālo attiecību jomā
1. Nepilsoņu institūcijas likvidēšana, cilvēku reālas tiesību vienlīdzības īstenošana atbilstoši starptautiskajiem standartiem.
2. Cīņa pret rasisma, nacionālisma un jebkāda veida rasu diskriminācijas izpausmēm.
3. Pilnvērtīgu svešvalodu un nacionālo minoritāšu valodu lietošanas tiesību nodrošināšana visur, kur iedzīvotāji to atzīst par nepieciešamu.
Miera saglābšanas jomā
1. Latvijas izstāšanās no NATO, militāro bāzu un citu valstu militārpersonu militārās klātbūtnes likvidēšana Latvijas teritorijā. Latviešu karavīru atgriešanās no ārzemēm.
2. Latvijas neitrālas valsts statusa deklarācija.
3. Valdības izdevumu samazināšana aizsardzības nozarei.
4. Likumdošanas aizliegums bruņoto spēku izmantošanai pret tautu.
Iekšpolitikā
1. Baznīcas faktiskā atdalīšana no valsts un skolas no baznīcas. Draudzes kalpotāju līdzdalība publiskos pasākumos un amatpersonu piedalīšanās baznīcas rīkotos pasākumos pieļaujama tikai privātpersonu statusā.
2. Valsts aparāta samazināšana. Visu valsts pakalpojumu nodošana valdības funkcijām. Pastiprināt amatpersonu atbildību pret iedzīvotājiem par nelikumīgu lēmumu pieņemšanu, tostarp par bezdarbību un birokrātiju.
3. Ierobežot algas (arī piemaksas) deputātiem, ministriem, valsts uzņēmumu vadītājiem un citiem ministriju un iestāžu darbiniekiem līdz rūpniecības vidējai algai.
4. Reālās vietējās pašvaldības sistēmas stiprināšana, tai skaitā pašvaldību budžetu finansiālās caurskatāmības nodrošināšana.
5. Pāreja uz vēlēšanu sistēmu, kas nodrošina vēlētāju tiesības atsaukt deputātus.
6. Pilnīgas vārda, preses, sapulču un mītiņu, ielu gājienu un demonstrāciju brīvības nodrošināšana. Lai realizētu tiesības uz vārda un preses brīvību, atcelt visus aizliegumus publiski paust jebkādas idejas, izņemot rasu un nacionālo naidu, noziegumu pret cilvēci, genocīdu un ANO atzīto kara noziegumu attaisnošanu. Sabiedrisko organizāciju bezmaksas sanāksmju telpu nodrošināšana.
Sociālās drošības jomā
1. Pieejamu pirmsskolas iestāžu un interešu pulciņu tīkla izveide.
2. Ģimenes valsts pabalsta paaugstināšana līdz līmenim, ko nosaka nepieciešamie izdevumi bērnu uzturēšanai.
3. Pāreja uz solidāro pensiju sistēmu, fondētās pensijas brīvprātīgais raksturs.
4. Minimālās pensijas noteikšana, kas ir samērīga ar darba ņēmēja algu.
5. Noteikt minimālo pensiju līmenī, kas nav zemāks par iztikas minimumu.
6. Pensionēšanās vecuma samazināšana pirmajā posmā līdz 60 gadiem vīriešiem un 55 gadiem sievietēm.
7. Pensiju indeksācija atbilstoši faktiskajai inflācijai.
8. Pensijas maksimālā apmēra noteikšana.
9. Pabalstu noteikšana pensionāriem un daudzbērnu ģimenēm komunālajiem maksājumiem.
10. Invalīdu un pensionāru aprūpes sistēmas attīstība.
11. Tā saukto netikumisko bāriņtiesu sistēmu likvidēšana, aizliegšana adoptēt bērnus uz ārzemēm.
Izglītības un veselības jomā
1. Vispārēja bezmaksas izglītība, tajā skaitā augstākā izglītība. Visu izglītības iestāžu audzēkņu nodrošināšana ar visu nepieciešamo: izmitināšana, pārtika, apģērbs, izglītības piederumi utt.
2. Iedzīvotāju tiesības iegūt izglītību dzimtajā valodā.
3. Mācību programmu pārskatīšana, iekļaujot tajā tikai objektīvas fundamentālas zināšanas par dabas un sociālajām parādībām, lai skolēnos veidotu neatņemamu savstarpēji saistītu zinātnisku pasaules ainu.
4. Izmantot obligātajā izglītībā tikai pārbaudītas un pierādītas mācību metodes.
5. Pilnvērtīga vispārēja veselības aprūpes sistēma.
6. Pedagogu un medicīnas darbinieku darba samaksas noteikšana ne zemāk par nozares vidējo līmeni.
7. Darbnespējas lapas izmaksa pilnā apmērā no pirmās slimības dienas.
Mājokļu politikas jomā
1. Komunālo pakalpojumu monopolu finansiālās caurskatāmības un atbildības nodrošināšana patērētājiem.
2. Valsts īpašuma nodibināšana dabiskajos monopolos (elektrības, siltumenerģijas, ūdens, gāzes un sakaru piegādes uzņēmumu).
3. Kvalitatīvu komunālo pakalpojumu nodrošināšana un samazinātu maksājumu garantija, ja tādu nav.
4. Valsts finansējums kapitālieguldījumiem mājokļos un komunālajās saimniecības, tai skaitā, trūcīgo mājokļu attīstībā.
5. Daudzdzīvokļu māju denacionalizācijas rezultātu revīzija. Ēku nacionalizācija, kuru īpašnieki rupji pārkāpj to ekspluatācijas normas. Pārvaldības uzņēmumu nacionalizācija un vienota mājokļu un komunālo pakalpojumu sniedzēja izveide. Nolietotā dzīvojamā fonda renovācija un jaunu mājokļu būvniecība ar šīm vajadzībām radītām valsts uzņēmumu jaudām.
6. Daudzdzīvokļu māju zemes nacionalizācija. Zemes nodokļa atcelšana.
7. Vienota valsts būvuzņēmuma izveide nolietotā dzīvojamā fonda renovācijai, jaunu dzīvojamo māju, ražošanas un saimniecisko objektu celtniecībai.
Visu zemju proletārieši, savienojieties!
