Buržuāziskā propaganda cītīgi uzspiež mietpilsonim priekšstatu par brīnišķīgo pirmskara Latvijas Republiku, kura bija «visai planētai priekšā» un kuras dzīve bez iekšējiem cēloņiem tik pēkšņi tika pārtraukta. Valsts propaganda vienmēr tiek īstenota valdošās šķiras interesēs, tāpēc nav grūti saprast, ka šis priekšstats, visticamāk, neizturēs patiesi zinātnisku pārbaudi.

Kapitālistiskās valsts propagandas mērķis nevar būt īstenības izplatīšana, kapitālistiem no tā nebūtu nekāda labuma. Tās mērķis ir cits, un tas ir skaidrs: izolēt latviešu tautu no proletariāta šķiru cīņas vēsturiskās pieredzes un, izmantojot buržuāziski nacionālistisku demagoģiju, atņemt tai iespēju cīnīties par savām pamatinteresēm un pārvērst to par Rietumu imperiālistu un viņu rokaspuišu paklausīgiem vergiem.

Ignorējot šķiru pretrunu klātbūtni uz Latvijas sabiedrības ķermeņa, valdošā kliķe cenšas pārliecināt par buržuāziskās kārtības neaizskaramību un neizbēgamību, apliecina, ka buržuāziskā Latvija ir vienīgā iespējamā brīvā Latvija un alternatīvu buržuāziskajam režīmam nekad nebija un nevar būt. Bet kam tas nepatīk, tas ir Maskavas/Pekinas/Phenjanas/Havanas aģents (vajadzīgo pasvītrot). Turklāt, aizstājot jēdzienu par lojalitāti Dzimtenei ar lojalitāti pret buržuāzisko kārtību, parazitējot uz ārējā ienaidnieka meklēšanas, izkropļojot un vulgarizējot neatkarības, brīvības un demokrātijas ideālus, valdošā kliķe stāsta, ka starp ekspluatētāju un ekspluatējamo nav nesamierināmu pretrunu, ka algādzis un kulaks, strādnieks un kapitālists, galu galā, vilks un aita ir veselums, jo kopā mēs esam latvieši, un tāpēc mums kopā jācīnās pret mītiskajiem «krievu okupantiem».

Turklāt par «krievu okupantiem» sauc nevis Sarkanās armijas karavīrus, bet gan cilvēkus, kuri dzimuši un visu mūžu nodzīvojuši Latvijā. Tas tiek darīts ne tikai avīžu lapās, bet arī no Saeimas tribīnes. Nonāk līdz tam, ka pat bērni ir okupanti.

Propaganda cenšas pilnībā izdzēst no tautas atmiņas citu Latviju, strādnieku un zemnieku padomju republiku, kurai ir sava varonīgā vēsture. Šajā Latvijā nebija vietas ne nacionālajam naidam, ne uz sveša rēķina dzīvojošajiem cilvēkiem, ne imperiālistiskajai ietekmei. Latvija, par kuru viņi cīnījās ar karstu sirdi, upurējot savas dzīvības. Padomju Latvija — viena no pirmajām valstīm pasaulē, kura uzsāka sociālisma celtniecību — ieguva vispasaules slavu, pateicoties leģendārajiem sarkanajiem latviešu strēlniekiem, un kļuva par starojošo brīvības bāku darbaļaudīm. Tieši šo Latviju slēpj valstij piederošie aģitatori, kuri no tās nāvīgi baidās.

Šajā rakstā mēs pastāstīsim par vienu no spilgtākajiem, tagad netaisnīgi aizmirstiem strādnieku Latvijas pārstāvjiem — latgaļu revolucionāru Jāni Zvīdru.

Jānis Zvīdra (1895-1920) dzimis Režicas (Rēzeknes) apriņķī Makašānu pagastā nabadzīgā zemnieka ģimenē. 1908. gadā absolvējis pagasta un pilsētas skolu, pēc tam ar sudraba (pēc citiem avotiem: ar zelta) medaļu 1917. gadā beidzis katoļu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas absolvēšanas Zvīdra sāka mācīties Petrogradas Politehniskajā institūtā, bet 1918. gada augustā iestājās arī Petrogradas institūta Juridiskajā (pēc citiem avotiem: filoloģijas) fakultātē, taču to nepabeidza.

Dzīvodams Pēterburgā, viņš iepazinās ar vairākiem tā laika pazīstamiem Latgales atmodas (latgaliešu sīkburžuāziskā nacionālisma) darbiniekiem: Franci Kempu (1876—1952), Kazimiru Skrindu (1875—1919) un citiem. Šajā periodā viņš iesaistījās arī laikraksta «Drywa» redakcijas darbā. Studiju gados Zvīdram izveidojās saspringtas attiecības ar atsevišķiem garīdzniecības pārstāvjiem, īpaši ar bijušo pasniedzēju Pēteri Apšinieku (1887—1942).

1917. gada pavasarī viņš uz laiku atgriezās Rēzeknē un kopā ar komunistu, vēlāko Dricānu pagasta revolucionārās komitejas vadītāju Dominīku Estu (1890—1938) organizēja cilvēku grupu, kura aģitācijas nolūkos apbrauca apkārtējos ciemus.

Latgale ir savdabīgs kultūrvēsturisks novads Latvijas austrumos. Tā ir unikāla ar to, ka tās teritorijā saglabājās un kļuva par literāro latgaliešu valoda, kura bija viena no latviešu valodas priekštecēm, kas nebija pakļauta nedz vācu, nedz arī jaunlatviešu kustības mākslīgi izveidotas jaunās runas ietekmei. Latgales reģionā veidojās arī sava identiskā kultūra ar manāmu slāvu tautu (poļu un baltkrievu) kultūru ietekmi. Baltijas teritorija ir bijusi un paliek par lielvalstu cīņu arēnu. Pēc Livonijas sabrukuma 1561. gadā un pēc Polijas-Zviedrijas kara (1600-1629) Latgales teritorija nonāca Polijas—Lietuvas ūnijas pakļautībā, kas izraisīja tās atsvešināšanos no citām latviešu zemēm un attīstības kavēšanu. Latgale tika pievienota Krievijas impērijai 1772. gadā pēc Žečpospoļitas pirmās dalīšanas, administratīvi tika iekļauta vispirms Pleskavas guberņā, bet vēlāk Vitebskas guberņā. No 1865. gada grāmatu izdošana latīņu rakstā bija aizliegta. Šis aizliegums skāra arī latgaliešu valodu un bija spēkā līdz 1904. gadam. Aizlieguma laikā bija pieejami tikai katoļu teksti un ar roku rakstīti izdevumi, kas kļuva par labvēlīgu augsni klerikālismam. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā bez cara patvaldības spiedes, feodālo atlieku, nacionālās apspiešanas un jau attīstītajām kapitālistiskajām pretrunām, izveidojās arī pretrunas starp industriāli attīstīto Latvijas daļu un atpalikušo zemnieku sīkburžuāzisko Latgali. Šīs pretrunas varēja atrisināt tikai revolūcija.

1917. gada februāra-marta buržuāziski demokrātiskās revolūcijas rezultāts Latgalē bija Latgales kongress aprīlī. Kas bija tās delegāti un kādi bija viņu mērķi? Viens no tiem bija garīdzniecības un lielās lauku buržuāzijas pārstāvis Francis Trasuns. Viņa politiskais ideāls bija Latvijas un Latgales apvienošana bez pēdējās tiesībām uz plašo autonomiju, ideālu acīmredzot uzmundrināja cerība veiksmīgi iekļauties jaunajās nacionālās buržuāzijas valdošajās aprindās Latvijā (šī cerība nākotnē daļēji attaisnojās, un Trasuns kļuva 1. un 2. Saeimas deputātu). Viņam pretstatā bija latgaliešu nacionālista Franča Kempa sīkburžuāziskā pozīcija. Viņš uzskatīja, ka Latgales iekļaušana Latvijas sastāvā nemainīs atpalikušās Latgales situāciju, ka tā kļūs par pārējās Latvijas kalponi, un latgaļi tiks asimilēti. Tāpēc Latgalei, viņaprāt, bija nepieciešama plaša autonomija.

No visiem 283 kongresa delegātiem tikai 39 cilvēki bija darbaļaužu pārstāvji, tāpēc kongress bija buržuāzijas interešu pārstāvis. Latgales kongress bija orgāns, kurš neko nelēma, jo tam nebija nekādu pilnvaru. Tā bija tukša buržuāziskā runātava. Kongresā tika pieņemta rezolūcija par tiekšanos uz Latgales apvienošanu ar Latviju, taču patiesībā neviens neuzņēmās atbildību par to, kā šī apvienošana tiks īstenota. Šādu politisko struktūru organizēšana pēc tautības, nevis šķiras principa nekavējoties noveda pie pretrunīgu rezolūciju pieņemšanas. Jau 1917. gada 15. jūlijā, atbildot uz Latgales kongresu, Latgales krievu sanāksme paziņoja par vēlmi palikt Vitebskas guberņas sastāvā. Tikai Vitebskas guberņas latgaļu apriņķu padomju kongress, kuru uz šķiru pamata sasauca boļševiki ar darbaļaužu pārstāvniecību, spēja beidzot atrisināt Latgales jautājumu. Latgaliešu valoda kļuva par vienu no Latvijas SPR valsts valodām.

Zvīdra bija aprīļa Latgales kongresa dalībnieks, ievēlēts arī Latgales pagaidu zemes padomē (LPZP), taču demonstratīvi to pameta, protestējot pret strādnieku pārstāvības trūkumu.

Vēlākajos gados šo aspektu atspoguļoja arī padomju preses izdevumi, piemēram, 1968. gada oktobrī žurnāls «Karogs» savā publikācijā par Zvīdru rakstīja: «1917. gada 1. maijā Rēzeknē tika organizēts plašs darbaļaužu mītiņš. Ar dedzīgu un spilgtu runu darbaļaužu mītiņā uzstājās Jānis Zvīdra. Viņš asi un noteikti kritizēja reakcionārus, atmaskoja Pagaidu valdības nodevīgo politiku, apņēmīgi vērsās pret baznīcu un baznīckungiem kā tautas krāpējiem un nodevējiem.»

Topošā revolucionāra attieksmi pret LPZP raksturo viņa rakstītais brošūrā «Oktobra rewolucejas swātki»: «Latgales kongress dzemdējis mirušu bērnu — Latgales Zemes padomi.» Vēlākajos gados viņš oponēja arī citām Latgales atmodas figūrām — Staņislavam Kambalam (1893—1941), Boļeslavam Grišānam (1894—1983), K. Skrindam un citiem.

Jāņa Zvīdras LPZP salīdzinājums ar mirušo bērnu ātri vien attaisnojās, jo mēģinājumi samiernieciskā veidā lūgt Krievijas buržuāziskajai Pagaidu valdībai nodot zemstvos pilnvaras LPZP un izveidot atsevišķu vēlēšanu sarakstu Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanām pilnībā izgāzās. Turklāt LPZP biedri vēlāk sevi aptraipīja, sadarbojoties ar vācu okupantiem.

1918. gadā Zvīdra atkal atgriezās vāciešu okupētajā Rēzeknes pilsētā, lai organizētu nelegālo darbu.

1918. gada novembra beigās Latvijā ienāca Strādnieku un zemnieku Sarkanā armija, kas līdz nākamā gada janvāra beigām jau bija atbrīvojusi lielāko daļu Latvijas teritorijas no vācu okupācijas. Padomju vara tika nodibināta arī Rēzeknē. Zvīdra aktīvi piedalījās Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Rēzeknes rajona nodaļas darbā, kā arī Rēzeknes izpildkomitejas administratīvajā nodaļā, nodarbojās ar boļševiku ideju aģitācijas un propagandas darbu. Kopā ar domubiedriem Ādolfu Zarkeviču (1897-1963) un Jāni Opincānu (1899-1973) aktīvi piedalījās LKP CK Latgales rajona laikraksta «Taisneiba», kā arī laikraksta «Власть бедноты» redakcijas darbā. Viņa domubiedrs un kolēģis žurnālistikas darbā, kas vēlāk kļuva par sociāldemokrātu un Latvijas Republikas Saeimas deputātu Jānis Opincāns savās atmiņās Zvīdru raksturoja šādi: «Cilvēks ar patīkamu izskatu, vienkāršs, ar apdomīgu runu, vēsu prātu, pēc izskata vecāks par saviem gadiem».

Zvīdra 1918. gadā latgaliski tulkoja pazīstamā padomju politiķa Nikolaja Buharina (1888—1938) darbu «Komunistu (boļševiku) programma». Kā arī viņš vairākiem preses izdevumiem tulkoja dažādus Vladimira Ļeņina (1870—1924) rakstus.

Zvīdra savos rakstos vērsās daudzām vēsturiskajām, politiskajām un saimnieciskajām problēmām, protams, ar izteikti lieliniecisku ievirzi, paralēli tam propagandēja komunistu ideoloģiju (šķiru cīņu, agrāro jautājumu u.c.). Vienā no savām 1919. gada maija publikācijām, runājot par šķiru cīņu un komunisma pūlēm apgaismot tautu, Zvīdra secināja:

«Nawajag aizmērst, ka kas na ar mums, tys pret myusim, widejo celia naw.» Nereti padomju literatūrā viņu dēvē par Latgales boļševistiskās preses pamatlicēju.

Paralēli darbam periodiskajos izdevumos Zvīdra piedalījās arī politiskajās aktivitātēs un 1919. gadā Rīgā kļuva par Latvijas Komunistiskās Jaunatnes savienības Centrālās komitejas locekli. Zvīdra paša ticību komunistiskajiem ideāliem apstiprina viņa paustā doma:

«Ar Padūmju Krīvijas un Latvijas strōdnīku šķiru uz socialismu — taids un tikai taids ir Latgolas ceļš.»

Kā konsekvents proletāriešu internacionālists Jānis Zvīdra bija viens no tiem, kas labi saprata Latgales revolucionārā proletariāta kaujas uzdevumus, audzināja jaunatni proletāriskā internacionālisma garā un skaidri parādīja, ka latviešu tauta var iekarot brīvību sev vienīgi tad, ja iet kopā ar lielo krievu tautu.

Zvīdra vadīja Latgales komjaunatnes organizāciju, kā arī sāka izdot tās žurnālu «Jaunatnes cīņa».

Jānis Zvīdra lasīja lekcijas partijas kursu pasniedzējiem un studentiem, piedalījās Padomju Latvijas saimnieciskās un sabiedriskās dzīves organizēšanā.

Padomju varas laikā (1918-1920) zeme un uzņēmumi tika nacionalizēti, tika noteikta 8 stundu darba diena. Enerģiski strādāja celtniecības komisariāts, organizējot kara nopostīto būvju atjaunošanu un veidojot mazos rūpniecības uzņēmumus. Sāka strādāt bērnudārzs, bērnu nams, pansionāts. Tika rīkoti pedagoģiskie kursi, lai apmācītu personālu ātrai analfabētisma likvidēšanai. Pirmo reizi izglītība kļuva bezmaksas, mācības notika dzimtajā valodā, skola tika atdalīta no baznīcas. Pilsētā darbojās skolotāju koris, strādnieku klubs «Kultūra», aktivizējās Latgales teātra darbība, notika daudzi kultūras pasākumi. Visos apgabalos tika organizētas lasītavas, pilsētā tika atvērta Tautas bibliotēka. Tika izdotas pirmās padomju grāmatas latgaliski. Slimnīcas un aptiekas tika nacionalizētas, tika ieviesta bezmaksas ārstēšana.

1919.-1920.gadā sīvās kaujās ar Antantes intervences pārstāvjiem, latviešu, igauņu un krievu baltgvardiem, kā arī ar vācu landesvēru; ekonomisku grūtību, bada, ievērojamu latviešu strēlnieku personālsastāva spēku novirzīšanas uz Krievijas dienvidiem cīņai pret Deņikinu, padomju valdība zaudēja kontroli pār lielāko Latvijas teritorijas daļu, un Rēzekne kļuva par pagaidu galvaspilsētu. Tur tika koncentrēta visa politiskā, kultūras un ekonomiskā dzīve Padomju Latvijā.

1920. gada janvārī buržuāziskās Latvijas Republikas spēki un intervence ieņēma Rēzekni. Padomju vara krita, LSPR valdība tika pašlikvidēta, bet cīņa nebija beigusies…

Pēc padomju varas krišanas Latvijas Komunistiskās partijas CK uzticēja Jānim Zvīdram vadīt Latgales komjaunatnes pagrīdi un organizēt nelegālu tipogrāfiju. Zvīdra to izveidoja sava brāļa Staņislava mājā Škerbinieku ciemā (tagad tā ir Makašānu ciema teritorija), kur iespieda aicinājumus turpināt cīņu par padomju varu. 1920. gada 25. martā Zvīdru arestēja. Viņš tika spīdzināts trīs dienas, bet revolucionārs nevienu no saviem biedriem nenodeva. 28. marta naktī no pilsētas tika izvests važās ieskautais Jānis Zvīdra un nošauts Rēzeknes upes krastā.

1940.-1941. gadā tika veikts liels darbs vēstures pieminekļu aizsardzības organizēšanā. Tajā pašā laikā tika sakārtoti revolucionāru personību kapi, publicēti raksti par jaunajiem cīnītājiem un Latvijas komjauniešiem, tostarp par Jāni Zvīdri.

Zvīdra kļuva par pretošanās buržuāziskajam režīmam un padomju varas iestāšanos simbolu Latgalē, simbolu latviešu, latgaļu un krievu cīņai par patieso brīvību — brīvību no cilvēka cilvēku ekspluatācijas.

1971. gadā Rēzeknē, Brīvības un Viļānu ielas stūrī, atklāja pieminekli — Jāņa Zvīdras krūšutēlu, un tam blakus skvēru. Pēc kapitālisma atjaunošanas 1991. gadā piemineklim netika nodrošināta pienācīga kopšana, nebija pat norādes, kam tas veltīts. 2020. gadā piemineklis tika nojaukts, kas izraisīja sašutumu iedzīvotāju revolucionārajās un patriotiskajās aprindās. Atbilstošu vēstuli Rēzeknes pilsētas domei nosūtīja arī Latvijas Strādnieku frontes Latgales pirmorganizācijas biedrs. Pateicoties patriotiski noskaņoto politisko darbinieku pūlēm, piemineklis tika atjaunots.

1979. gadā tika publicēta Jeronīma Stulpāna poēma par Jāni Zvīdru.

Ir ziņas par Jāņa brāli Staņislavu Zvīdru — Jašuli, kura mājā Makašānu pagastā 20.-30. gados atradās komunistiskā tipogrāfija. 1931. gadā arestēts, notiesāts uz vairākiem gadiem katorgā.

Interesanti un nepieciešami pētīt latviešu revolucionāru cīņu pieredzi. Apguvuši un sistematizējuši šo izcilo vēsturisko pieredzi, varēsim atbrīvoties no klišejām un mītiem, un tad pagātnes izpēte kļūs par efektīvu metodi, kā rast risinājumus aktuālajām tagadnes un nākotnes problēmām.

Tas, ka kleriālismā un tumsā saspiestajā Latgalē atradās revolucionāri, kuri bija gatavi līdz galam cīnīties par augstākā labuma visai cilvēcei ideju un spēja ļoti ietekmēt vēsturi, kārtējo reizi parāda, ka jebkurā sabiedrībā ir iespējams iesēt progresa sēklu.

Drosmi un modrumu Jāņa Zvīdras lietas jaunajiem turpinātājiem — latgaliešu Če Ģevaram. Skolniekam jāpārspēj skolotāju. Esiet reālisti — pieprasiet un dariet neiespējamo!