Īsa atbilde: tādiem, kas ir pretrunā ar valdošās šķiras interesēm.
«Visus ar ziediem vajadzēja ielaist, bet izeju slēgt. Tad uzstādīt sargtorņus, tualetes, pievest biezputru un izlaist tikai tos, kam Krievijas vēstniecība nopirkusi vienvirziena biļeti uz Maskavu!»
Šādu ideju izteica fašists no nacionālās apvienības Saeimas deputāts Aleksandrs Kiršteins. Tā attiecas uz tiem desmitiem tūkstošu rīdzinieku — krievu un latviešu — kas 9 un 10. maijā atnāca pie Pieminekļa Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem.
Šajā gadā bija īpaši daudz latviešu. Turklāt jau divu mēnešu garumā cilvēki, mainoties, dežurē pie pieminekļa naktīs. Latvijas iedzīvotāji, tostarp arī etniskie latvieši, izsaka apņēmību aizstāvēt mūsu valsts atbrīvotāju no fašistiskās Vācijas godu.
Tātad, kā mēs redzam, mierīgi atnākt ar ziediem pie pieminekļa — tā ir nacionālā naida kurināšana, taču atklāti no parlamenta tribīnes aicināt sarīkot sabiedrības daļas genocīdu — tā ir demokrātisko vērtību izpausme.
Atļaut nedrīkst aizliegt
«Latvija ir demokrātiska un tiesiska valsts un, protams, katra pašvaldība skatīsies un lems tos aspektus. Tomēr katra pašvaldība ir pakļauta tiesas kontrolei un tiesa saka galavārdu. Līdz ar to lielā mērā es domāju, ka tas būs tests ne tikai krievvalodīgajiem, tas būs tests mums pašiem,» — teica ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs pirms 9. maija.
Līdzīgu paziņojumu viņš izteica arī 10. maijā:
«Šobrīd būtiski ir valstij demonstrēt gatavību un apņēmību nepieļaut jebkādus likuma pārkāpumus, akcijas, piketus, demonstrācijas, kur iespējama Krievijas agresijas atainošana, valstij ir jādemonstrē demokrātijas un likuma spēks.»
Pievērsiet uzmanību! «Nepieļaut akcijas, kur IESPĒJAMA Krievijas agresijas attaisnošana.»
Izrādās, demokrātija ir vārda un sapulču brīvības aizliegums, ja tas var rezultēties ar tādu viedokļu izteikšanu, kas būtu pretrunā ar valdības oficiālo nostāju. Tātad nevis «atļaut visus izteikumus un izveidot apstākļus, kuros tauta tos neuztvers nopietni», bet gan «aizliegt visus pasākumus, kuri mums nepatīk». Un tas ir pirmais valsts diplomāts! Rietumu demokrātijas pavadonis. Kauns tādam «diplomātam».
Krievi — cilvēki vai utis?
2017. gada maijā deputāts no valdībā esošas partijas un Latvijas augstākā valsts apbalvojuma —Triju Zvaigžņu ordeņa — kavalieris Edvīns Šnore izdevumā «Nacionālās apvienības avīzе» publicēja rakstu, kurā viņš atbalstoši citēja Ulmaņa ministra Alfreda Bērziņa runu:
«Ja vienreiz ielaidīs krievu uti kažokā, ārā to dabūt būs grūti.» «Patiešām, redzam, ka PSRS laika krievvalodīgie iebraucēji, lai arī pastāvīgi gāna un sunī Latviju, prom nebrauc.»
Šis atklāti fašistiskais izteikums, kas kurina nacionālo naidu, izraisīja sašutuma vētru, bet, neraugoties uz protestiem un iesniegumiem prokuratūrā, palika nesodīts. Šnorem pat neatņēma valsts apbalvojumu.
Secinājumi
Tātad cik negantību jāpasaka deputātam, kāds naids jāiesēj sabiedrībā, kāds likums jāpārkāpj, lai viņš tiktu pielīdzināts pārējiem valsts pilsoņiem un stātos tiesas priekšā?
Atbilde ir visai vienkārša. Kamēr valsts politika un kapitāla vara Latvija balstās uz mākslīgi veidotā nacionālā naida, kurināt no parlamenta tribīnes tiek atļauts un pat atbalstīts. Tiklīdz orators nedaudz atkāpsies un sāks runāt par sociālām problēmām, par nākošo katastrofu ekonomikā, uz viņu vismaz sāks šķībi skatīties. Taču kad viņš sāks veidot konkurenci valdošai līnijai, viņam atcerēsies viņa netīras darīšanas. Tāda ir tā slavēta demokrātija — demokrātisms vārdos, kapitāla diktatūra realitātē.
