Pirms Saeimas vēlēšanām septembra beigās steidzamības kārtā tika pieņemti grozījumi Latvijas Imigrācijas likumā. «Precīzi, cik personas būs spiestas atstāt Latviju, redzēsim tuvākajos mēnešos,» sacīja Nacionālās Apvienības valdes loceklis Jānis Dombrava, piebilstot, ka tie varētu būt daudzi tūkstoši.

Izsūtīšanas iemesls ir Finanšu izmeklēšanas dienesta pēkšņās aizdomas. Tai ir jāpārbauda, vai līdzekļi, ko Krievijas un Baltkrievijas pilsoņi izmantoja, lai iegādātos lielus nekustamos īpašumus apmaiņā pret ilgtermiņa uzturēšanās atļaujām, nav iegūti noziedzīgā ceļā. Ņemot vērā pašreizējo ārpolitisko situāciju, ignorēsim likumdevēju diskriminējošo formulējumu un to, ka līdz šim uzturēšanās atļaujas tika pārdotas par naudu, un tas visus apmierināja. Ir būtiski saprast pavisam ko citu. Topošā vairāku tūkstošu cilvēku izraidīšana no valsts ir pirmais solis ceļā uz masveida deportācijām, par kurām Nacionālās Apvienības līderi jau sen atklāti ir sapņojuši.

Deportācijas, kā var šķist, ir sāpīga Latvijas vēstures lappuse, kas līdzās okupācijai ir mūsdienu demokrātiskās Latvijas valstiskuma stūrakmens. Ikviens, kurš mēģina apgalvot, ka «daļa sabiedrības bija pilnīgi neintegrēta» un radīja «nopietnu apdraudējumu valsts drošībai» vai ka cilvēki tika deportēti saskaņā ar likumu, ievērojot «skaidras procedūras», tiks apsūdzēts saskaņā ar Kriminālkodeksa 74.1. pantu: «Genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru un kara nozieguma attaisnošana». Ikviens, bet ne vairāku sasaukumu Saeimas deputāts un vienas no lielākajām politiskajām partijām biedrs J. Dombrava. Dažkārt viņam pat var aizbildnieciski slavēt PSRS. Tādējādi Twitter vietnē deputāts norāda: «PSRS rīkojās noziedzīgi, bet loģiski.»

Viens pēc otra kungi turpina mest demokrātiskās maskas nost un izkliedz ideju, ka deportācijas noteikti nav tik slikta lieta. Ja kāds apgalvos, ka strādnieku valsts aizsargāja sevi no nopietna apdraudējuma tās drošībai, t. i., aizsargāja strādnieku un zemnieku varu, tad tas cilvēks būtu jāsauc pie atbildības. Taču, ja jau buržuāziskā valsts vēlas veikt masveida deportācijas, tad pēc nacionālistu domām, to var un pat vajag darīt, kā arī valdība atļauj izteikt tādus aicinājumus.

«Ir daļa sabiedrības, kura nav integrējama,» saka Dombrava, «un vienīgais ceļš ir šo personu izraidīšana, izceļošana ārpus Latvijas. Tā ir patiešām ļoti nopietna… nopietns drošības risks mūsu valstij, un mums ir ar to ļoti steidzami jātiek galā. Un visas šīs personas, piemēram, kuras atļaujas nolikt… dažādos veidos slavināt, attaisnot genocīdu un tamlīzīgi — nu, tur ir ļoti skaidra procedūra. Ja tie ir Krievijas Federācijas pilsoņi, uzreiz ārā no Latvijas. Ja tie nav Krievijas Federācijas pilsoņi, tad drīz mēs ieviesīsim atsevišķas normas. Nu, tad arī būs iespēja vismaz daļai no viņiem izceļot ārā no Latvijas.»

Šādi prominentu vietējo politiķu un augstu valsts amatpersonu izteikumi bieži tiek uztverti kā rusofobiski, taču jāņem vērā, ka runa nav par krieviem. Mēs runājam par tiem, kam 9. maijs ir Uzvaras diena, par tiem, kas ciena un piemin cīnītaju uzvaru pār fašismu, un šie cīnītāji daudzumā nebija tik vien krievi.

Kāpēc fašisma pretinieku daudznacionalitāte tiek rūpīgi noklusēta? Kāpēc nav pieminēti latvieši, kurus tādā gadījumā, saskaņā ar nacionālistu loģiku, arī vajadzētu deportēt? Kurā sabiedrībā viņi neiekļaujas? Kādā sabiedrībā neiekļaujas Latvijas iedzīvotāji, precīzāk, tā strādnieku daļa, kas nepakļaujas cilvēku nīdošai propagandai? Ir acīmredzams, ka šī likuma mērķis ir risināt nevis nacionālu, bet gan šķiras jautājumu.

Patiesībā Dombravas deputāts izjūt šķiru naidu pret daudznacionālo padomju tautu, kura ir uzdrošinājusies cīnīties pret fašismu. Cīnīties ne pret vienkāršiem okupantiem, bet gan pret atklātu teroristisku buržuāziskās diktatūras formu, kuru deputāts acīmredzami aizstāv. Un viņam ir vienalga, ka šajā tautā bija latvieši, ukraiņi, krievi, baltkrievi, igauņi, armēņi un daudzi citi.

Cīņa pret fašismu nav vienas tautas cīņa pret otru. Robeža starp mums un pārējiem iet pa pavisam citu līniju — strādnieku un ekspluatatoru līniju, jo fašisms ir visreakcionārākā buržuāzijas diktatūras forma. Fašisms nav tikai masu zvērības un mežonīgs šovinisms. Fašisms, kuru izveidoja un atbalsta lielais finanšu kapitāls, vienmēr sākas ar niknu uzbrukumu strādnieku šķirai, iznīcinot tās politisko neatkarību, jebkādu spēju cīnīties par savām interesēm arodbiedrībās utt.

Kā redzams, buržuāzija ir gatava leģitimizēt jebkuru rīcību, pat tādu, ko tā pati pasludina par noziegumu, lai tikai novērstu šķēršļus, kas traucē turpināt masu maldināšanu un aplaupīšanu. Tik tiešām, kur ir problēma pieņemt vajadzīgo likumu, ja vara ir koncentrēta Jūsu rokās? Kas tiks legalizēts nākamais? Genocīds?