Pieminekļa Sardzes dalībnieka liecības

2022. gada 11. aprīlī varas pārstāvji slēdza piekļuvi Piemineklim Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem (šis ir oficiālais monumenta nosaukums). 9. maijā Pieminekļa laukumā parādījās papildus nožogojumi — koridori, pa kuriem bija atļauts pārvietoties vienā virzienā ziedu nolikšanai.

Mēģinājumos izveidot nomācošu atmosfēru visur stāvēja policisti, taču rīdzinieki jau sen pie tā ir pieraduši. Pašiem nolikt ziedus bija aizliegts. To darīja komunālā dienesta «Rīgas dārzi un parki» darbinieki. Pēc atnākušo vērtējumiem, viņi ar puķēm rīkojās diezgan bezrūpīgi. Lai vizuāli samazinātu ziedu skaitu, viņi tos lika vairākos slāņos. Un tiešām likās, ka ziedu ir daudzreiz mazāk, nekā parasti, kamēr nepamani, ka tie ir kaudzēs.

Vēlāk izrādījās, ka bija arī cits mērķis — puķes nolikt tā, lai tos varētu pēc iespējas ātrāk savākt ar sniega lāpstām un traktoru.

Pērn, 2021. gadā biedrības «9maijs.lv» dalībnieki naktī pārlika ziedus un pat izveidoja no tiem sarkano zvaigzni, taču šogad varas pārstāvji aktīvistus nepalaida. Viņi mēģināja nepieļaut nevienu simbolu un Uzvaras svētkus pārvērst šovā par Ukrainas atbalstu, kādēļ pat tika pieņemts speciāls likums.

Sarkanā krāsa ir aizliegta

Parkā bija aizliegts nēsāt visu, kas slima cilvēka apziņā varētu atgādināt par Krieviju vai PSRS. Sievietei piešķīra 350 eiro sodu par to, ka viņai bija gara sarkana šalle. No bērniem pieprasīja noņemt laiviņcepures, kaut vai tās varēja būt pat dažiem policistiem. No sākuma aizliedza arī Ukrainas karogus, bet vēlāk atvainojās un liegt pārstāja. Cilvēku ar Krievijas karogu vispirms gribēja aizturēt, bet kameras priekšā neatrada nepieciešamo pantu un palaida. Viņu arestēja nedaudz vēlāk, jau bez kamerām, inkriminējot viņam pantu par genocīda attaisnošanu. Izrādās, ka Krievijas karogs — tas jau ir genocīds. Interesanti, kas būtu, ja ar Krievijas karogu izietu Navaļnijs? Šādu ekscesu bija daudz, taču tie nerādītu nekādas sekas, ja ne represīvas varas pārstāvju darbības, jo vlasovieši un banderieši gandrīz vai nemijiedarbojās viens ar otru. Tie, kuri vēlējās, ukraiņus apgāja apkārt. Pūlis sevi veiksmīgi turēja rokās, un likās ka varēja to darīt bezgalīgi.

Daudzi no ar ziediem atnākušiem stāstīja par pārdēvēju teikto: «Mums aizliedza pārdot sarkanās puķes.» Viss tas sāka atgādināt par sirreālismu un antiutopiju. Var aizliegt sarkanās rozes un tulpes, taču nav iespējams aizliegt domāt, nevar aizliegt prātu, atmiņu, sirdsapziņu! Nevar aizliegt būt cilvēkam. Visi šie liegumi darbojas pret tiem, kas liedz, vien demonstrējot viņu nespēku patiesības priekšā.

Tuvāk naktij gar ziediem nostājās komunālo dienestu darbinieki, pie tam viņi nestrādāja, vienkārši stāvēja, kā siena. Tas likās dīvaini, it īpaši ņemot vērā to, ka policisti stāvēja dažādās vietās un mierīgi pastaigājās pa laukumu. Tajā pat laikā komunālo dienestu darbinieki stāvēja tā, it ka viņi gatavojas pretoties kādam uzbrukumam vai notika futbola spēle. Acīmredzams, viņu priekšniecība uzskatīja, ka atnāks tautas aktīvisti un viņi mēģinās pārlikt ziedus.

Tas turpinājās diezgan ilgi. Naktī cilvēku Pieminekļa laukumā kļuva mazāk un komunālo dienestu darbinieki aizgāja prom.

Vandālisma apkarošana

Sardzes dalībnieki — sākumā vispār sveši, sadraudzējušies jau uz vietas, cilvēki, kas brīvprātīgi pierakstījās dežūrai, lai aizsargātu Pieminekli no vandāļiem — veica novērošanu monumenta laukumā un veiksmīgi apturēja atsevišķo nacionāli-satrauktu pārstāvju mēģinājumus to apgānīt. Piemēram, viens nacionālists atnāca ar suni un mēģināja staigāt pa ziediem.

Valsts vandālisms

Situācija kļuva arvien mierīgāka, bet tā bija tikai redzamība. Rītā palika tikai pieci Sardzes aktīvisti, no kuriem četri bija no Latvijas Strādnieku frontes. Precīzi plkst. 5:00 saskrēja «Rīgas dārzu», darbinieki, atbrauca tehnika un viņi sāka neķītri, ar īpašu nežēlību novākt vēl pavisam svaigus ziedus, ko iepriekš paši speciāli salika kaudzēs. Viņi bezkaunīgi staigāja pa ziediem, bezrūpīgi nometa tos no viņiem neko nenozīmējošiem cipariem «1941—1945», apgāza sveces, meta visu ar lāpstām. Šī bija nevis novītušu ziedu sakopšana (ziedi vēl bija svaigi!), bet bez pārspīlējuma īsts vandālisma akts.

Ziedus, ko nolika bojāgājušo piemiņai — nav svarīgi, kapos vai pie pieminekļa, — tas ir tāds pats svētums, kā, piemēram, valsts karogs. Šo svēto lietu utilizācija notiek pēc noteiktiem noteikumiem, nesteidzīgi, ar cieņu. Nevar vecu karogu vienkārši paņemt un sadedzināt kopā ar pārējiem atkritumiem. Šajā gadījumā ziedi bija nevis utilizēti, bet speciāli iznīcināti ar mērķi iedurt, iekost, pazemot sabiedrību, parasto tautu, kas nepadodas varas pārstāvju nacionālistiskajai retorikai, iedzīt kaktā, apspiest un piespiest apklust. Sardzes dalībniekiem un vietējiem iedzīvotājiem, kas atnāca šī akta laikā, tas bija nepārprotami skaidrs. Policija nelaida aktīvistus tuvāk puķēm, taču traktors tajā laikā tos savāca un meta virsbūvē, braucot tieši pa degušām svecēm. Bija dzirdama stikla sprēgāšana, vasks tecēja uz akmeņiem. Svarīgi, ka nojauca arī piepūšamo balto balodi — miera simbolu. Laikam šī ir visspilgtākā un visizteiksmīgākā ilustrācija tam, kā varas pārstāvji attiecas pret savu tautu — viņiem nav vajadzīgs miers, viņi izvēlas karu.

Atnākušie izteica savu sašutumu, apsūdzēja policistus un vandāļus ar lāpstām, skanēja lāsti. Policisti skatījās kaut kur malā un ar izsmieklu smaidīja. Kad viņiem uz to norādīja, viņi mēģināja pārstāt smaidīt. Taču bija skaidrs, kurš ir kurā pusē. Viņi nebija tie, kuri vienkārši pilda dienesta pavēli, viņi baudīja vandālismu.

Plkst. 5:45 vandāli aizgāja, pēc sevis atstājot putekļus un stikla lauskas. Pie Pieminekļa uzreiz pienāca sieviete un mierīgi nolika pirmo ziedu pušķi. Pēc pāris stundām laukums vēlreiz būs pārklāts ar ziediem…

Ziedu revanšs

Pamodoties no rīta un uzzinot šausminošas ziņas, rīdzinieki stihiski un masveidā sāka iet uz Uzvaras parku un nolikt ziedus. Atnāca pat tie, kuri nekad tur nav gājuši. Varas pārstāvju darbību dēļ sašutuši bija gan krievi, gan latvieši. Valdība to neparedzēja, tāpēc katrs varēja ziedus nolikt pats — akurāti, nevis metot visu kaudzē. Visu dienu cilvēki mierīgi staigāja pa laukumu, pārklātu ar ziediem. Un pat ar policijas aizsardzību atnākušie nacionālisti ar karogiem neizraisīja konfliktu. Pūlis nelaida viņus tuvāk Piemineklim. Neviens negribēja svētkus pārtaisīt par kautiņu.

Spēka demonstrācija

Pēc plkst. 10 vakarā policija saņēma rīkojumu atbrīvot Parku no cilvēkiem. Šīm nolūkam tika iesaistīts valsts policijas speciālo uzdevumu bataljons. Likumiskā pamatojuma šīm nebija, jo likums, kas aizliegtu staigāt pa parku vai nolikt ziedus pie jebkāda memoriāla, neeksistē. Taču valsts pirmkārt ir represīvais aparāts, apspiešanas instruments valdošās šķiras rokās, un šeit tā izvēlējās parādīt savu būtību — diktatūru. Policija cilvēkus izstūma arvien tālāk un tālāk, taču viņi neaizgāja, pie tām policijas pārstāvji nekādas prasības neizteica.

Vienā brīdi, kad cilvēki jau bija zālienā, nevis laukumā, sākās tautas saruna ar policijas pārstāvjiem. Cilvēki pamatoti izteica savu neapmierinātību un policiju apvainoja nelikumisko rīkojumu izpildē, nelikumības atbalstā. Speciālā bataljona darbinieku ļoti sliktas izglītības un īpaši vājas juridiskās sagatavotības dēļ viņi nevarēja neko atbildēt. Bezkaunīgi klātesošos apvainojot nesaskaņotajā piketēšanā, policisti saņēma atbildi, ka cilvēki, kas vasarā atbrauca pie jūras, arī ir piketa dalībnieki. Tad policija taktiku nomainīja un pūli saka apvainot «noziedzīgu režīmu atbalstā». Uz jautājumu «kāpēc?» viņi atbildēja: «Jo daži no jums dziedāja dziesmas.» Kādā brīdi pārrunu veicējs no policistiem palika dusmīgs uz vienu no klātesošiem, kas, starp citu, bija latvietis, un sāka uz viņu kliegt. Policistam mierīgi atbildēja, ka viņš uzvedās neprofesionāli, un viņš apklusa.

Vairs neko interesantu viņi nepateica. Taču tas viņiem nebija nepieciešams, policistu uzdevums bija nevis panākt likuma uzvaru (absurds!), viņi vienkārši neprātīgi pildīja prettiesisku pavēli kā kāda privāta militāra kompānija vai apsardzes firma.

Daži policisti mēģināja klusi parunāt ar atsevišķiem cilvēkiem pūlī, zvērot, ka ziedi paliks laukumā un šoreiz tos neviens neaiztiks.

Parks atkal Sardzes rokās

Pēc stundas SUB pazuda un cilvēki atkal pienāca tuvāk Piemineklim ar mērķī aizsargāt ziedus. Trijos naktī notika iepriekš sagatavots mēģinājums apgānīt ziedus, ko veica pārkāpējs uz divriteņa, taču viņu nodeva policijai. Dzirdot Sardzes dalībnieku sarunas, daži vandāļi ar transportlīdzekļiem atteicās no mēģinājumiem apgānīt Pieminekli un devās prom.

Parka slēgšana

Šīs dienas vakarā (11. maijā) Parka teritoriju apžogoja. Policija paziņoja, ka piekļuve Parkam tiks liegta līdz pat 31. augustam, un ka kontroli par «objektu» pārņēmusi valsts policijas «speciālo objektu» apsardzes pārvalde. Savukārt 12. maijā Saeima pieņēma noziedzīgu lēmumu memoriāla iznīcināšanas labā, vienpusēji apturot 1994. gada līguma pantu par abu pušu pieminekļu aizsardzību. To vien gaidīja Rīgas dome, kura jau 13. maijā pieņēma lēmumu Pieminekļi Latvijas atbrīvotājiem no fašisma «demontēt».

Mūžīgs kauns fašisma līdzdalībniekiem! Mūžīga slava 1941.—1945. gadu Lielā Tēvijas kara varoņiem! Šis bija padomju tautas taisnīgs atbrīvošanas karš par sociālistiskās Dzimtenes brīvību un neatkarību no fašistiskās Vācijas un tās sabiedrotiem!