Progresīvie spēki — kas jūs esat un kur jūs esat?

Aizvadīto Rīgas domes vēlēšanu gaitā skanēja aicinājumi «apvienoties ap progresīvajiem spēkiem», lai nepieļautu tumsonīgu konservatoru un nacionālsociālistisko patriotu uzvaru. Rodas loģisks jautājums: kas ir «progresīvie spēki»? Acīmredzams tiem jābūt tādam spēkam, kas vedīs sabiedrību pa attīstības ceļu, nevis uz regresa pusi. Un kur tiek piedāvāts šādu spēku sameklēt? Mēģināsim tikt skaidrībā ar šo lietu.

Kas mēs esam

Tagad mēs dzīvojam kapitālismā, bet precīzāk izsakoties, tā pēdējā posmā — imperialismā. Tas ir monopolistiskā kapitālisma posms, kurā tirgus (kopā ar visām savām «neredzamajām rokām») jau sen ir sagrauts.

Šajā pasaulē Latvijai ir atvēlēta kapitālisma perifērijas valsts vieta. Ta ir lēta darbaspēka avots un ārvalstu preču noieta tirgus, bet militārā ziņā — bruņoto spēku izvietošanas lauks.

Valdošajai šķirai ir vienīgais uzdevums — izspiest no darbaļaudim maksimāli iespējamo peļņu un piešķirt to sev, lai arī tas novedīs pie visas valsts aiziešanas nebūtībā! Turklāt, savas ekonomiskās nevarības dēļ tā ir spiesta arī tieši apkalpot starptautiska kapitāla intereses. Tas kapitāls bāzējas imperiālistiskajās valstīs — plēsoņās, galvenokārt ASV. Tāpēc Latvijas valdošā šķira arī neizrāda nekādu ieinteresetību rūpniecības, lauksaimniecības, izglītības, zinātnes un veselības aprūpes attīstīšanā vai vismaz saglabāšanā.

Tikai aklais neredz, ka nekādas brīvas starptautiskās politikas Latvijā nav. — To šobrīd varam objektīvi secināt.

Kad tas ir noticis?

Pirms 1991. gada Latvija attīstījās komunistiskajā virzienā, kas ir objektīvi progresīvāks ceļš salīdzinājumā ar kapitālistisko. Taču, kontrrevolūcijai īslaicīgi uzvarot, valsts tika atstumta uz iepriekšējo attīstības pakāpi. Tādejādi, kas īsti būtu jādara progresīviem spēkiem?

Acīmredzot galvenais uzdevums ir valsts atgriešanās uz sociālistisko attīstības ceļu. Tas nav viegli un, respektīvi, nav sasniedzams ar dažu cilvēku vēlmi, lai cik arī tie nebūtu izglītoti un drosmīgi. Tomēr tiekties pēc strādājošo dzīves līmeņa paaugstināšanas, panākt to gan likumdošanas līmenī, gan ar kolektīvu rīcību — tas ir visai iespējams pat mūsdienu neparastajos apstākļos. Vai kāds no tā sauktajiem progresīviem politiķiem savās runās piemin strādājošos vai strādnieku šķiru? Nē, katrs iestājas «par visu labo un pret visu slikto», par abstraktu izlīgšanu starp nabadzīgiem un bagātiem. Tas viss ir izvairīšanās no problēmām, nevis to atrisināšana. Tāpēc īstenībā jebkura buržuāziska un sīkburžuaziska partija kalpo nevienam citam kā tikai valdošajai šķirai.

Vai šādās partijās var gadīties satikt kādus atsevišķus cilvēkus, kuri patiešām vēlētos progresu un taisnīgas sabiedrības celšanu kopā ar citiem strādājošo lielākās daļas pārstāvjiem? Protams, jā. Un mēs tos sagaidām. Šādu cilvēku ir daudz, par spīti nemitīgai propagandai, kas buržuāziskajos medijos slavina kapitālismu, bet komunismu apsaukā par utopiju.

Zinātnieki, skolotāji un dažreiz arī sīkburžuāzijas pārstāvji mēdz apzināties kapitālistiskās sistēmas atpalicību, t.i. apjēgt, ka tā traucē cilvēcei attīstīties pilnā mērā, ka savā pirmsnāves agonijā tā iznīcina veselas valstis un tautas.

Protams, ir arī ar sīkburzuāzijas apziņu saindētie strādājošie, kuri sapņo par bagātu dzīvi uz citu rēķina, proti, uz darbaļaužu ekspluatācijas rēķina. Taču pēc iepazīšanās ar marksismu (zinātni par sabiedrības attīstību), ilūzijas viņiem ātri izzūd.

Atbrīvot darbaļaudis no kapitāla varas — lūk, kas jādeklarē visiem progresīvajiem spēkiem valstī, ja tie patiešām ir progresīvi! Turklāt ne tikai jādeklarē (kā to dara, piemēram, Sociālistiskā partija), bet ar darbiem jāapliecina sava progresivitāte: aģitējot, apmācot, organizējot un beidzot uzvarot.