Video latviešu valodā (krievu valodā zemāk)

Video krievu valodā

1905. gada 9. Janvārī Sanktpēterburgā notika «Asiņainā svētdiena». Cara karaspēks apšāva mierīmīlīga gājiena dalībniekus — iedzīvotājus, kas gribēja iesniegt caram petīciju ar lūgumu atvieglot neciešamos dzīves apstākļus. Tas notika revolūcionārās situācijas saasināšanās apstākļos, kad Krievijā palika neatrisināts agrārais jautājums, strādnieku jautājums, nacionālais jautājums, militārā izgāšanās karā ar Japānu. Šī apšaušana deva spērienu Pirmajai krievu revolūcijai.

Rīgā par šo asiņaino notikumu tika ziņots avīzēs jau nākamajā dienā, 10. janvārī. Ārkārtējs sašutums pārņēma strādniekus un visus sabiedrības slāņus, visus strādājošos. Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas Rīgas komiteja un Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas Centrālā komiteja nekavējoties, tajā pašā dienā, sapulcējušies ārkārtējā sēdē un nolēma aicināt strādniekus sākt ģenerālstreiku.

12. janvārī Pārdaugavas rūpnīcas un fabrikas sāka streikot. Strādnieki pārtrauca darbu, iznāca ielās, virzījās no vienas fabrikas uz citu, aicinot savus sabiedrotos pievienoties streikam. Līdz vakaram streiks bija izplatījies arī pilsētas centrā. Protestējot pret šo asiņaino notikumu, praktiski visa Rīga pārtrauca darbu.

1905. gadā šajā vietā atradās Kuzņecova porcelāna fabrika. 2013. gadā tā tika nojaukta. Palicis tikai skurstenis. Tagad fabrikas vietā uzbūvēts tirdzniecības centrs. Tāds pats liktenis piemeklējis vairākus rūpniecības uzņēmumus Rīgā un veselas nozares Latvijā. Taču tajā dienā, 1905. gada 12. janvārī, šīs fabrikas strādnieki nepievienojās streikotājiem, bet turpināja strādāt kareivju apsardzībā. Fabrikā valdīja patriarhālās attiecības. Strādnieki dzīvoja tālu no pilsētas centra, no rūpnieciskās Pārdaugavas, šeit, Maskavas forštatē, fabrikas barakās, lielākoties neizglītoti. Tomēr arī šeit jau veselu gadu darbojās marksisma pulciņš. 1904. gadā māksliniecisko darbnīcu strādnieki izvirzīja saimniekam prasību paaugstināt darba algas un, draudot ar streiku, panāca šo paaugstinājumu! Strādnieku apzinātības nostiprināšanos veicināja smagie darba apstākļi un administrācijas patvaļa.

Un, lūk, nākamajā dienā, 13. janvārī, no paša rīta šeit ierodas milzīgs protestējošo strādnieku pūlis, lai iedvesmotu savus biedrus streikam. Uzņēmuma īpašnieki, baidīdamies no strādnieku sašutuma, paši ieslēdza signālu darba beigām. Strādnieki pārtrauca darbu un iznāca šeit, uz šo laukumu. Šeit notika improvizēta demonstrācija un mītiņš. Pēc tam milzīgā streikotāju masa, apmēram 25 tūkstoši cilvēku, devās atpakaļ uz pilsētas centru, tas ir 5 km no šejienes, dziedādami revolucionāras dziesmas, nesdami sarkanus karogus. Visi šeit strādājošie: latvieši, krievi, ebreji, lietuvieši, visi devās uz pilsētas centru izteikt savu protestu, aizstāvēt savas tiesības.

Pa šo lielo Maskavas ielu, pa šo pašu bruģi uz pilsētas centru soļoja strādnieki, lai nosargātu savas intereses, savas tiesības, savu cieņu.
Aculiecinieks raksta par tiem notikumiem: «Vēl nekad Rīga neko tādu nebija redzējusi. Nekad šīs ielas nebija redzējušas tik iespaidīgu cilvēku masu. No blakus ielām pūlī ielienot, pa vienam vai mazām grupiņām, manifestācijai pievienojās arvien vairāk strādnieku. Priekšgalā bija sarkani karogi. Tas viss radīja milzīgu, neaizmirstamu iespaidu. Pa ceļam sastaptās kareivju vai municipālās patruļas samulsumā atkāpās, dodot ceļu strādniekiem.» Tie gāja uz pilsētas centru.

Taču pilsētas varas iestādes, nobijušās no vakardienas streikiem, jau bija sagatavojušās. Šeit, brauktuvē zem dzelzceļa tilta, ierindā stāvēja apakšvirsnieku vads — macību vienība. Demonstranti bija pārliecināti, ka tie nešaus tautā, miermīlīgā demonstrācijā, un apgāja ierindu no abām pusēm, turpinot ceļu uz pilsētas centru, uz šo laukumu.

Rezultātā daudzi cilvēki, izgājuši cauri tai brauktuvei, sapulcējās šajā laukumā, bet te viņu ceļā stājās otrais kareivju vads, kas stāvēja uz ielas šķērsām. Cilvēki lielā daudzumā bija sanākuši šajā laukumā. Tad pēkšņi, bez jebkādas komandas, bez brīdinājuma atskanēja šāvieni. Karavīri sāka šaut no abām pusēm pūlī. Pirmajās minūtēs nokrita vesels bars strādnieku. Tad sākās kaut kas neiedomājams. Kareivji haotiski šāva strādniekos. Krita nogalinātie. Krita ievainotie. Krita dzīvie, glābjot sevi no lodēm. Pūlis bailēs un šausmās metās uz visām pusēm. Daudzi lēca uz sasalušās Daugavas ledus, un kareivji turpināja šaut pa viņiem.

Apšaušanas rezultātā tika nogalināti ap 80 cilvēku, bet ievainoti — vairāk nekā 300 cilvēku.

Nogalināto bēres pārauga jaunās demonstrācijās. Visa strādnieku šķira ir iestājusies par savām tiesībām, par savu cieņu, par savām interesēm. Tai sekoja zemnieki — gan Latvijā, gan visā Krievijā. Sāka degt baronu pilis. Visā Krievijā tika izveidotas soda ekspedīcijas. Bet strādnieku šķira ir panākusi to, ko gribēja. Cars bija spiests atkāpties un pasludināja manifestu par jaunām brīvībām. Savukārt pēc 12 gadiem notika Lielā Oktobra Sociālistiskā revolūcija un tika dibināta jauna tipa valsts — pasaulē pirmā strādnieku un zemnieku valsts. 1905. gada revolūcija kļuva par prologu.

Šodien par godu tiem notikumiem iela saukta par 13. janvāra ielu. Cilvēku nošaušanas vietā 1960. gadā tika uzcelts piemineklis revolūcijas cīnītājiem. Pieminekļa autori ir tēlnieks Alberts Terpilovskis un arhitekts Kārlis Plūksne. Latvijas strādnieku šķira joprojām atceras 1905. gada 13. janvāra notikumus. Mūsdienu darba ļaužu ekspluatatoriem tie arī nav jāaizmirst. Valsts ekonomikas postītājiem, tautas aplaupītājiem, tiem, kas piesavina tautas pūlēm un sviedriem radītās bagātības — arī nevajadzētu aizmirst šos notikumus. Vēsturei piemīt tieksme atkārtoties jaunos apstākļos.