Sociālistiskās revolūcijas gadadienai veltīts

Arvien tālāk no mums šie visai pasaulei nozīmīgie 1917. gada oktobra notikumi. Šodien noliegt sociālistisko pārveidojumu progresivitāti var tikai tumsonīgs retrogrāds — ekspluatatoru šķiras pārstāvis, kurš vēlas saglabāt savu ekonomisko un politisko varu pār darbaļaudīm. Mūsdienu kapitālists ir līdzīgs vergturim, kurš nevēlējās atlaist savus «runājošos rīkus» brīvībā, kaut vai formālā brīvībā, bet bija spiests to darīt. Tie, kas pļāpā par konservatīvismu, vecās kārtības saglabāšanu, slēpjoties aiz saukļiem par «brīvību un demokrātiju» (patiesībā tikai valdošās šķiras pārstāvjiem!), baidās no strādnieku šķiras spēkiem, kas 1917. gadā pirmo reizi pierādīja, ka var ņemt savu likteni savās rokās un dzīvot bez ekspluatatoriem.

Buržuāzijai kalpojošā inteleģence atkārtos to pašu: «Revolūcija ir slikta, tā ir utopija, apstāsimies kapitālismā kā labākajā ekonomiskajā modelī.» Bet apmānīt darbaļaudis, kuri strādā, lai izdzīvotu, un kuriem parasti nav brīvā laika, lai mācītos, pseidozinātniskās pļāpāšanas meistariem nav grūti.

Visi atzīst buržuāziskās revolūcijas kā pāreju no feodālā ražošanas veida uz kapitālistisko, bet tām sekojošo sociālistisko revolūciju ignorē, it kā tā neesot bijusi. Bet, ja piemin, tad kā kādu pārpratumu, kas it kā noticis uz angļu vai vācu naudas rēķina, bet ne objektīvo vēsturisko iemeslu dēļ. To visu viņi saka, lai attaisnotu «šķiru mieru», lai slēptu reāli pastāvošo šķiru cīņu un nevēlēšanos parādīt pretrunas starp darbu un kapitālu, kuras patiesībā vairs nav iespējams noslēpt. Pretrunas, ar kurām mēs saskaramies katru dienu.

Tev ir — nenovērtē, zaudē — saproti…

Vai tagad jums kļūst skaidrāks, par kādiem revolūcijas iekarojumiem padomju laikos tika runāts? Vārdi par veselības aprūpes, izglītības, darba apstākļu uzlabojumiem, mierīgām debesīm virs galvas, kas bieži vien tajās dienās tika uzskatīti par tukšiem, šodien tika pilnīgi skaidri pierādīti… tomēr jau nolieguma formā. Kad cilvēki zaudē to, kas sociālisma apstākļos viņiem šķita pašsaprotams, viņi sāk novērtēt sociālismu.

Taču sociālisms ir vienīgā sabiedrība, kurā produktus ražo nevis tāpēc, lai tos apmainītu pret naudu, bet gan lai nodrošinātu tautas pilnīgo labklājību un brīvo vispusīgo attīstību. Tā ir sabiedrība, kurā nav nekādu pretrunu starp darbu un kapitālu (jo kapitāla nav!), bet darbs atkal ir savienots ar cilvēku un dod labumu visai sabiedrībai, nevis tronī kāpušajai parazītu kaudzei.

Šodien cilvēki izbauda darba dienas pārmērīgo ilgumu, pensijas vecuma paaugstināšanu, maksas medicīnu un izglītību, mājokļa hipotēku un komunālos pakalpojumus par kosmiskām cenām… Bet galvenais, kapitālisti mums atņēma pārliecību par rītdienu, par labāku nākotni mūsu bērniem. Visu, ko mūsu senči ar varu izrāva no kapitālistiem, buržuāzija atņem atpakaļ mūsu acu priekšā. Kas mēs esam pēc tā, lai katrs izlemj pats.

Bet visā notiekošajā ir arī pozitīvs moments. Jo tālāk 1917. gada oktobra slavenās dienas, jo tuvāk nākamās sociālistiskās revolūcijas dienas. Progresu nevar apturēt, lai kā valdošā šķira to nevēlētos.

«Mēs šo darbu esam iesākuši. Kad tieši, cik ilgā laikā, kādas nācijas proletārieši šo darbu novedīs līdz galam, — šis jautājums nav svarīgs. Svarīgi ir tas, ka ledus lauzts, ka ceļš vaļā, ceļš parādīts». V. I. Ļeņins.

Biedri darbaļaudis un godīgā inteliģence, priecīgus svētkus!