Sveicam Lielā Oktobra dienā!

Latvijā novembris ir bagāts ar svētkiem. Ikviens zina par 11. un 18. novembri — dienām, kad tika nodibināts kara ordenis un proklamēta buržuāziskā Latvija. Taču ir vēl viens cilvēces vēsturē ļoti nozīmīgs notikums — 1917. gada 7. novembris (25. oktobris pēc vecā stila), Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas diena. Šajā dienā pirmo reizi tika nodibināta strādnieku un zemnieku vara, tostarp arī mūsdienu Latvijas teritorijā.

Šis notikums deva vēl nebijušu progresu visai cilvēcei. Tika uzvarēts bads un bezdarbs, visiem bija nodrošināts mājoklis, bet izglītība un medicīna bija augstākajā līmenī un pieejami visiem un ikvienam.

Tolaik padomju cilvēki to uztvēra kā pašsaprotamu. Tagad, pēc kontrrevolūcijas, kad darbaļaudis tika maldināti un nodoti, tas viss šķiet utopisks, izdomāts. Daļa inteliģences, kas apkalpo liela kapitāla intereses, mūsdienās visus šos iekarojumus nomelno un cenšas atbildību par visām bēdām novelt uz kādu citu, it īpaši pēdējo gadu laikā. Šiem nopirktiem propagandistiem neatliek nekas cits, kā vien pievērsties nacionālisma idejām. Latviešiem saka: «Vainīgi ir krievi,» krieviem saka, ka vainīgi ir latvieši. Patiesībā latviešu un krievu strādniekiem, tāpat kā jebkuras citas tautības cilvēkiem, nav ko dalīt. Nacionālisms ir tikai un vienīgi kapitāla izgudrojums, tā instruments cilvēku šķelšanai un apspiešanai. Strādniekiem šodien nepieder ražošanas līdzekļi, kurus viņi radījuši ar pašu rokām, gluži pretēji, ražošanas līdzekļi tagad tiek izmantoti, lai apspiestu sabiedrību.

Nesenie notikumi valstī, tādi kā masveidīgs valsts vandālisms attiecībā uz padomju pieminekļiem, kas cildināja darbaļaužu sasniegumus cīņā pret fašismu, straujš pārtikas produktu un komunālo pakalpojumu cenu pieaugums, bezdarbs, medicīnas un kvalitatīvas izglītības nepieejamība un vispār to totāla iznīcināšana, represijas pret citādi domājošajiem, viss tas ir paredzēts, lai darbaļaudis novestu līdz apātijai. Tiek radīta ilūzija par mūsu valsts bezcerīgu likteni. Proletārieši ir apjukuši, viņi nezina, kam gatavoties, un šķiet, ka viņus vairs nekas nepārsteigs. Daži aizbrauc, citi aizveras sevī, lai neredzētu notiekošo. Pirmie jau ir izdarījuši savu izvēli un bēgs no visām problēmām, nesaprotot to, ka ne jau viņos pašos ir problēma, ne jau apkārtējie cilvēki ir problēma un pat ne sliktie valdnieki, bet gan kapitālistiskā ekspluatatoriska sistēma, kas savu vēsturiski progresīvo lomu ir izsmēlusi jau pirms vairāk nekā simts gadiem un tikai uztur savu nīstošu cilvēkēdāja eksistenci, kas ēd un nogalina cilvēkus.

Otriem — tiem, kas palika — gribētos citēt Antona Čehova stāstu «Ērkšķoga»:

«Es sapratu: kā būtībā ir daudz apmierinātu, laimīgu cilvēku! Cik milzīgs spēks! Apskatiet šo dzīvi: spēcīgo bezkaunība un dīkdienība, vājo nezināšana un zvērīgums visapkārt ir neiespējamība, krampji, deģenerācija, dzērums, liekulība, meli… Tikmēr visās mājās un ielās valda klusums, mierīgums; no piecdesmit tūkstošiem, kas dzīvo pilsētā, neviens no kliedzošajiem nebija skaļi sašutis. Mēs redzam tos, kas dodas uz tirgu, lai iegūtu pārtiku, dienā ēd, naktī guļ, kuri runā savas nejēdzības, apprecas, noveco, pašapmierināti velk mirušos uz kapsētu; bet mēs neredzam un nedzirdam tos, kas cieš, un kaut kas aizkulisēs notiek tas, kas dzīvē ir briesmīgs. Viss ir kluss, mierīgs, un protestē tikai mēma statistika: tik daudz cilvēku ir kļuvuši neprātīgi, tik daudz spaiņu ir piedzēries, tik daudz bērnu ir miruši no nepietiekama uztura… Un šāda procedūra acīmredzami ir nepieciešama; acīmredzot laimīgais jūtas labi tikai tāpēc, ka nelaimīgie klusējot nes savu nastu, un bez šī klusuma laime nebūtu iespējama. Tā ir vispārēja hipnoze. Nepieciešams, lai pie katra apmierināta, laimīga cilvēka durvīm atrastos kāds ar āmuru un nepārtraukti ar klauvējumu atgādinātu, ka ir nelaimīgie, ka, lai cik laimīgs viņš būtu, dzīve agri vai vēlu parādīs viņam nagus, notiks nepatikšanas — slimība, nabadzība, zaudējums, un neviens viņu neredzēs un nedzirdēs, kā tagad viņš neredz un nedzird citus. Bet nav neviena vīrieša ar āmuru, laimīgs dzīvo pats, un sīkas ikdienas rūpes viņu nedaudz uzbudina kā vēja kā apses — un viss ir kārtībā.»

Strādniekiem un apzinīgajai inteliģencei nav jāaizveras, viņiem nav jāgaida, kad kāds nāks tiem pakaļ. Mums ir jāapvienojas un jācīnās par savām interesēm, par visprogresīvākajām strādnieku šķiras interesēm. Un, lai zinātu, kā cīnīties, ir jāmācās sabiedrības attīstības zinātne — marksisms. Visticamāk, jūs būsiet pārsteigti, bet Ļeņinam, kad viņš darbā «Marksisma trīs avoti un trīs sastāvdaļas» rakstīja: «Marksa mācība ir visspēcīga, tāpēc ka tā ir pareiza,» bija taisnība. Mēs iesakām par to pārliecināties pašiem.

Lai vai kā, sabiedrība nav akla, un cilvēki arvien vairāk sāk ievērot un apzināt apkārt notiekošo netaisnību un beztiesiskumu, un neviens neko ar to nevar izdarīt. To visu jau ir aprakstījis Džons Steinbeks savā romānā «Dusmu augļi» («The Grapes of Wrath»):

«Izsalkušo acīs brieda dusmas. Cilvēku dvēselēs birst un briest dusmu kopas — smagas puduras, un nu jau nebūs ilgi jābriest.»

Sveicam svētkos. Sveicam Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas dienā!