Uguns zem pelniem

Tajā brīdī, kad neatrodu vairs ierastajā vietā stāvējušu pieminekli 1905. gada revolūcijas upuriem, saprotu, ka buržuāziskā valsts vara sākusi izšķirošo cīņu nevis pret kādu ideju vai konkrētu vēstures interpretāciju, bet gan pret dzīviem Latvijas iedzīvotājiem. Revidējot vēsturi un atlasot «pareizos» no «nepareizajiem», šī vara grib nevis tikai iebiedēt un pazemot tautu, bet kā ar klikšķi izslēgt vēsturiskās pēctecības apziņu, kas ir sabiedrības un arī katra indivīda veselīgas garīgās eksistences priekšnoteikums. Es domāju, tātad esmu. Es atceros, tātad turpinos. 90-to gadu pseidopatriotiskajā jūsmā novākt nevēlamās realitātes simbolus, šķiet, bija daudz «humānāk».

Šobrīd tas ir īsti fašistisks barbarisms. Buržuāziskā valsts vara vēlas Latvijas iedzīvotājiem atņemt Lielo Tēvijas karu, tā vietā liekot nemitīgās gaudas par nebeidzamajām okupācijām. Tāpat šī vara arī vēlas no mūsu apziņas izdzēst 1905. gadā uzpūstās liesmas, 1917. un 1919. gadu cīņas un zaudējumus, divdesmit nepakļaušanās un cerību gadus ceļā uz sociālismu. Vai turpināt?

Kaut kas no tā visa pedējos 30 gados buržuāziskajai varai patiešām jau ir izdevies. Cilvēki vairs neatminas. «Jā, šeit bija kaut kāds piemineklis, bet īsti neatceros kas un kāpēc», šādi man atbildēja divi tūrisma nozarē strādājoši «speciālisti» Dundagā, kur jau 2010-jos gados ir aizvākts piemiņas akmens 1905. gada upuru piemiņai ciema centrā, skvēra labiekārtošanas vārdā. Pat ja nojauks Uzvaras monumentu Rīgā un pilsoņkara varoņa Jāņa Fabriciusa pieminekli Ventspilī, uguns zem pelniem paliks. Būs kāds, kurš atminēsies un no dzirksteles atkal reiz izšķilsies liesma.

Andris Jansons