Vai darbaļaudis varēs vadīt valsti?

Jautājumi par darbaļaužu spēju vadīt ļoti bieži rodas mūsdienu «kreisajiem». Jo viena lieta ir spriest par proletariāta diktatūru vai Padomju varu, un pavisam cita lieta ir saprast, kā tas patiesībā notiks. Bet es sāktu ar šādu jautājumu: vai darbaļaudis spēj vadīt tieši savu uzņēmumu, jo kā var spriest par valsts vadīšanu, kad tu neesi saimnieks pat savā darba vietā? Uzreiz precizēsim, ka runa ir par lieliem uzņēmumiem, kas veido ekonomikas pamatu kā valstī, tā pasaulē. Mēs neņemam vērā mazos uzņēmējus ar 1-2 algotiem strādniekiem, kuri sapņo kļūt par miljonāriem, bet pagaidām paši spiesti strādāt caurām dienām.

Tātad laikmetā, kad kapitālisms vēl attīstījās, pats kapitālists bija spiests organizēt un vadīt ražošanas procesu. Bet, tā kā objektīvu likumu dēļ brīvās konkurences kapitālisms pakāpeniski pārauga monopolistiskajā, tad arī no mazajām rūpnīcām sāka veidoties sindikāti, tresti un milzīgas korporācijas. Un šo milzīgo ražošanas līdzekļu īpašnieks bija spiests nolīgt veselu vadītāju štatu, lai kontrolētu savus aktīvus. Bet pašam atlika tikai gūt peļņu un dot vērtīgus norādījumus topmenedžeriem, lai šī peļņa pieaugtu.

Vēršoties pie lielo kompāniju strādniekiem, gribas, lai viņi paskatās uz tiem, kuri veic visus galvenos darbus: no pirmās līdz pēdējai darbībai. Un jūs redzēsiet, ka paši darbaļaudis vada šo procesu. Kapitālisms pats radījis apstākļus, kuros daudzi cilvēki, kas savākti lielos uzņēmumos, darbojas kā saskaņots mehānisms. Tikai viņu darba rezultāts viņiem nepieder.

Vienkāršie strādnieki, kas katru dienu veic savus darba pienākumus, kā arī to nodaļu, darbnīcu vai maiņu vadītāji (parasti arī bijušie darbinieki) lieliski saprot visu procesu un var patstāvīgi pieņemt lēmumus. Šādi priekšnieki, visticamāk, aizstāvēs darbaļaužu intereses. Savukārt augstākstāvošie vadītāji, kuri saņem ievērojami lielākas algas, vairāk interesējas par savu amatu saglabāšanu, nevis par strādnieku interešu aizstāvību vai darba procesa uzlabošanu. Šādi menedžeri ir ieinteresēti, kā pēc iespējas samazināt izmaksas, lai palielinātu īpašnieka peļņu (tostarp samazinātu strādnieku algas), un tad, iespējams, izrakstīt sev arī prēmiju. Šim nolūkam tiek izmantots spiediens uz strādniekiem, lai palielinātu gan darba dienu, gan ražīguma līmeni no tukšas vietas.

Tāpēc šie «menedžeri», neskatoties uz to, ka formāli ir arī algotie darbinieki, nav darbaļaužu sabiedrotie. Paskatieties tuvāk uz saviem priekšniekiem: vai starp viņiem ir tie, kuri ir gatavi, nebaidoties par savu vietu, palīdzēt jums aizstāvēt jūsu intereses?

Bet kā tad produkcijas pārdošana vai klientu meklēšana? Atbilde ir vienkārša — plānveida ekonomika! Tā vietā, lai dedzīgi meklētu piegādātājus vai klientus gatavai precei, katram uzņēmumam šī informācija jau būs zināma, pamatojoties uz sabiedrības ekonomiskajām iespējām un vajadzībām.

Tagad vēlreiz paskatieties uz saviem kolēģiem. Jauni strādnieki neatlidos no Marsa vai Jupitera, un viņus neievedīs ešeloniem no KTDR. Mums visiem būs jāveido jauna sabiedrība ar cilvēkiem, kuri mūs tagad ieskauj. Daudzi no viņiem šobrīd ir pakļauti sīkburžuāziskām noskaņām, kāds, piemēram, «ārpus politikas» vai «par visu labo». Bet, pārfrāzējot I. Staļinu, — man priekš jums citu strādnieku nav! Visiem strādniekiem būtu jāapzinās savas šķiras intereses un pakāpeniski jāapvienojas, lai izveidotu savu valsti, kur vārdi «darba cilvēks» skanēs lepni.

Apzinīgais strādnieks