Pandēmija vai kapitālisms – kas latviešus biedē vairāk?

Līdz ar kapitālisma restaurāciju 1991. gadā buržuāzija ar plašsaziņas līdzekļu palīdzību solīja brīnišķīgu dzīvi visiem Latvijas iedzīvotājiem, tai skaitā arī strādājošajam vairākumam. Tobrīd daudzi, nezinot kapitālisma patieso seju, bez prāta ticēja šīm pasakām, tas, starp citu, ir diezgan saprotami, ņemot vērā 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā radīto patēriņa preču mākslīgo deficītu.

Taču kapitālisma apstākļos bezdarbs, inflācija, sabiedrības ekonomiskā noslāņošanās nāk līdzās šķietamajai preču pārpilnībai. Valdošajai šķirai — lielajam biznesam, un viņu lojālajiem kalpiem šīs problēmas nerūp. Kapitālistu peļņa garantē augsta dzīves līmeņa saglabāšanos pat tad, kad krītas iedzīvotāju vairākuma ienākumi. Amatpersonas, valsts uzņēmumu valdes locekļi, deputāti un viņu palīgi — visi tie, kas ieņēmuši siltas vietas ar labām algām, zelta apdrošināšanu un citiem bonusiem, arī var īpaši neuztraukties par savu labi pārtikušo dzīvi, ja vien palīdz īstenotu buržuāzijas diktatūras politiku. Kurš paliek? — pareizi, darbaļaudis. Mēs vispilnīgāk izjūtam uz sevis kapitālisma slogu.

Uzņēmuma Intrum aptauja liecina, ka 84% Latvijas iedzīvotāju ir satraukti par cenu pieaugumu. Pēc šī rādītāja Latvija atkal ir priekšā pārējai pasaulei. Ar pārliecību var teikt, ka starp šiem 84% nav neviena «Latvijas gāze» valdes locekļa, Latvenergo. Viņu vidū nav nevienas augsta ranga amatpersonas, vēl jo vairāk Latvijas lielo un jaunkalto uzņēmumu īpašnieku, līdzīpašnieku un vadītāju. Nē, šajos 84% ietilpst tie, kuri ikdienā ir spiesti pārdot savu spēju strādāt— strādājošie cilvēki.

Buržuāzija neuztraucas. Viņa mierīgi pacēla cenas un nesteidzas palielināt algas. Tomēr statistika liecina par algu palielināšanu vidēji par 10%. Kas tas īsti ir?

Biedri darbaļaudis, gribētos uzzināt reālo situāciju par notiekošo. Cik lielā mērā jūsu darba devējs demonstrē savu sociālo atbildību? Sūtiet informāciju par to, vai jūsu alga pēdējā laikā ir palielinājusies (vai samazinājusies).

Inflācija (cenu kāpums visām precēm, izņemot darbaspēka preci) — lieliska iespēja iekļūt darbaļaužu kabatās, neatklājot savus nodomus. Priekš kam samazināt algas, ja var vienkārši paaugstināt cenas? Visvairāk par šo izlaupīšanu ir uztraukti Austrumeiropas un Dienvideiropas iedzīvotāji — proti, tie strādnieki, kuru lēto darbaspēku izmanto kapitālistiskais centrs, kuru teritoriju tas izmanto nekvalitatīvo preču pārdošanai un kuru buržuāzija ir tik vāja, ka ir pilnībā pakļauta lielajām imperiālistiskajām valstīm gan ekonomiski, gan politiski.

Tās visas ir acīmredzamas kapitālistiskās pasaules parādības, un Latvijai, kamēr tā paliek kapitālistiska, ar savu vietu perifērijā, ir naivi un stulbi gaidīt to labāko. Buržuāziskie politiķi, kas sola «otro Norvēģiju» pēc 10 -20 gadiem, klaji melo (tas ir maigi izsakoties!), bet tie, kuri tic tam uz vārda, ir galīgie idioti. Neviens nepalīdzēs darbaļāudīm, izņemot mūs pašus.