Šķiru cīņa verd un plešas, piepilda Rīgas ielas, iekļūst ikvienā Latvijas pro­vinces stūrītī, līdz tā ir katrā uzņē­mumā, katrā ciemā, būdiņās un pilīs.

Šī nav 1905. gada revolūcijas cīņa. Šī ir mūsu ikdiena. Šķiru cīņa notiek ne jau uz barikādēm. Tā klusi norisinās birojos, komisijās, valžu un palātu sē­dēs. Ne jau proletariāts ceļ bruģakme­ņus no ielām. Šeit buržuāzija plānvei­dīgi, ik dienas, likuma aizsegā uzbrūk darbaļaužu tiesībām. Aplūkosim faktus. Lūk, kā pēdējā ceturtdaļgadsimta laikā ir mainījušies algotā darbinieka darba apstākļi.

* Pašlaik darbadevēji uzstāj uz šī termiņa pagarināšanu līdz 6 mēnešiem.
** Pašlaik darbadevēji uzstāj uz normas atcelšanu par arodbiedrības piekrišanu darba līguma uzteikumam.

Ko mēs redzam? Algoto darbinieku darba apstākļi nepārtraukti pasliktinās. Kam šī pasliktināšanās nāk par labu? Protams, darba devējam, tas ir — kapi­tāla īpašniekam.

Kā tas iespējams? Pie mums, tā runā, notiek tehniskais progress. Tiek ievies­ta automatizācija, fizisko darbu palīdz veikt mašīnas. Datorizēta ekonomika, augsti tehnoloģiskas nozares attīstās triecientempos. Par to mēs lasām katru dienu.

No tā izriet, ka darba ražīgums pa­augstinās, tātad cilvēkiem vajadzētu dzīvot arvien labāk. Vajadzētu būt ar­vien vairāk brīvā laika. Attīstībai, mācī­bām, rūpēm par saviem bērniem un vecīšiem. Dalībai sabiedriskajās norisēs.

Patiesībā varam novērot pretēju procesu. Bez jau nosauktajiem punk­tiem, ku­ros darbinieku situāciju pa­sliktina dar­ba likumdošana, var atzīmēt vēl arī zemākas prasības kaitīgu un bīstamu darba vides faktoru atklāšanai, uzskai­tei un kontrolei. Arodbiedrības tagad ir izslēgtas no darba vides apsekošanas. Šis jautājums ir atstāts darba devēju un Valsts darba inspekcijas birokrātu ziņā. Vēl «atmodas» pirmsākumos arodbied­rībām tika atņemtas tiesības rīkoties ar sociālā nodokļa naudas līdzekļiem. Se­nāk no 36% līdz pat 90% sociālā nodok­ļa tika caur arodbiedrībām novirzīti bērnudārziem, mazbērnu novietnēm, skolām, pionieru nometnēm, atpūtas namiem, sanatorijām. 

Vai kāds vēl atceras, ka slimības la­pas apmaksāja jau no pirmās dienas un 100% apmērā? Vēl apmaksāja ēdināša­nu darbiniekiem nakts maiņā, izsnie­dza bezmaksas pienu un sulas kai­tīgās profesijās strādājošajiem. Un pašu soci­ālo nodokli, starp citu, tajā bries­mīgi totalitārajā valstī maksāja darba devējs.

Līdz ar demokrātijas iestāšanos, no­dokļu slogs sāka svērties uz darbinieka pusi. Sākumā 1% apmērā no algas. Vēlāk — arvien vairāk. Šodien mēs no savas algas atdodam sociālajā nodoklī jau 11%. Darba devējs pagaidām maksā 24,09%, bet jau klīst runas, ka vajadzētu maksāt līdzīgās daļās, «godīgi» pa 17,5%.

Kopumā pagājušā ceturtdaļgadsimta laikā mēs esam zaudējuši milzum daudz sociālo labumu. Dzīves pamat­vajadzības — mājoklis, izglītība, medi­cīna, transports, kas agrāk bija bez maksas vai par lētu naudu, tagad prasa lauvas tiesu no ģimeņu ikmēneša tēri­ņiem, turklāt mājokļa jautājums reizēm izvēršas par hipotekāro slogu uz visu mūžu.

Kāpēc tā notiek? 

Atbilde ir vienkārša — or­ganizācijas vaina. Buržuji sa­vu interešu virzīšanai ir ap­vienojušies dažnedažādās rūpnieku un uzņēmēju bied­rībās, tirdzniecības un rūp­niecības kamerās, darba de­vēju konfederācijās un kur tik vēl ne.

Visbeidzot, visas partijas parlamentā mums ir buržu­āziskas. Tām tuvas ir savu finansētāju intereses. Pat tās partijas, kuras sevi pozicionē kā sociāldemokrātiskas, nav gan manāms, ka pretdarbo­tos aprakstītajam darbaļaužu stāvokļa pasliktināšanas pro­cesam. Tās visas konsekventi ved šķiru cīņu — kapitāls pret darbu. Un, kā redzam, gūst šajā cīņā vienu uzvaru pēc otras.

Cita  lieta — strādnieku šķira.

Reiz tā bija cīņasspara pil­na, muskuļota un vienota. Pirms 100 gadiem tā sīvā cī­ņā izcīnīja 8 stundu darba dienu, tiesības uz apvie­nošanos arodbiedrībās, uz kolektīvu rīcību un strei­kiem. Tomēr, ieguvusi varu, strādnieku šķira lika savās interesēs darboties valstij, bet arodbiedrības kļuva ar­vien formālākas un birokrā­tiskākas.

Šodien ir otrādi. Buržu­āziskā valsts uzbrūk darba­ļaužu tiesībām, bet tie ir atradinājušies cīnīties, zau­dējuši kolektīva garu, tādēļ zaudē vienu pozīciju pēc ot­ras. 

Arodbiedrības vēl eksistē, bet tas maz ko līdz. No vie­nas puses — darbaļaužu pa­sivitāte, no otras — daudzas arodbiedrības ir pārpirkusi buržuāzija, un tās vairs ne­pauž darbaļaužu intereses. Ir aizgājis pat līdz tam, ka Lat­vijas būvniecības nozares arodbiedrība cenšas panākt, lai tiktu pieņemts likums, kas ļaus maksāt mazāk par valstī noteikto minimālo al­gu, bet virsstundu apmak­su samazināt no 100% uz 50%. Saprotams, tāda «aizstāvība» celtniekiem nav vajadzīga. Bet, raugoties no visas sa­biedrības viedokļa, vai ir iz­devīgi celt darbaspēka iz­maksas un uzlabot darba ap­stākļus? Vai nebūtu labāk ievest lētu darbaspēku? Vai tas nelīdzētu attīstīt biznesu, celt ekonomisko aktivitāti un vispār nebūtu kā prog­resa dzinējspēks? 

Uz šiem jautājumiem var atbildēt skaidri — nē. Pilnīgi pretēji. Lēts darbaspēks lik­vidē stimulu attīstīties, ie­viest ražošanā progresīvas tehnoloģijas. Kāpēc gan pirkt ekskavatoru, ja var nolīgt kādu desmitu pa­līgstrādnieku ar lāpstām? Priekš kam izgudrot lauk­saimniecības mašīnas, ja darba birža ir pilna ar se­zonas darba meklētājiem? Kamdēļ, galu galā, celt iz­glītības standartus, ja skolu absolventiem nāksies strādāt nekvalificētus darbus? 

Arī viena no galvenajām mūsdienu Latvijas sociāla­jām problēmām — depopu­lācija — ir atrisināma tikai tad, kad algas un sociālās garantijas strādājošajiem iz­augs līdz cieņpilnu dzīvi no­drošinošam līmenim.

Turpretī darbaspēka vēr­tības pazemināšana ved uz degradāciju. Pagaidām mēs soļojam tajā virzienā.

Ko darīt

Tāpēc prātīgam darbinie­kam, savas valsts patriotam, būtu muļķīgi cerēt uz bur­žuāzisko varu un kārtējo partiju kārtējiem solīju­miem.

Darbaļaužu interešu aiz­sar­dzī­bu ir jāņem savās ro­kās. Pirmkārt, jāorganizē sa­vas arodbiedrības «no apak­šas», jāievēl savi pilnībā uz­ti­cami pārstāvji un jāpanāk izdevīgi koplīgumi. Lai to paveiktu, jābūt gataviem iet līdz galam savu interešu aiz­stāvībā, līdz pat streikam kā darba cilvēka pēdējam un iedarbīgākajam argumen­tam.

Tas ir civiliēts, likumīgs ceļš cīņā par darbaļaužu tie­sībām. Tas ir nedaudz pie­mirsies, bet šodien ir īstais brīdis to atcerēties. Redzot tendences, kā attīstās darba un kapitāla attiecības, skaidrs, ka šo pieredzi agri vai vēlu nāksies atcerēties. Dzī­ve piespiedīs.

P. S. Kamēr šis raksts tika ga­tavots, likumdevējs «iepriecinā­ja» ar jaunumiem. Saeimas ko­misija pieņēma kārtējo darba­ļaužu stāvokli pasliktinošo nor­mu. Virsstundu apmaksa turp­māk būs nevis divkārtīga, bet tikai pusotras likmes. Par nakts darbu piemaksās nevis 50%, bet gan 25%. Kamēr darbaļaudis klusē, buržuāzija savu šķiru cī­ņu turpina.

Ja kādam ir apnicis atkāpties un padoties, ja kāds ir nolēmis aizstāvēt savas darba tiesības, sazinieties ar Latvijas Strādnie­ku Frontu. Ir vēl Latvijā cilvēki, kuri spēj konsultēt jūs darba jautājumos, palīdzēt organizēt uzņēmumā arodbiedrību un no­slēgt koplīgumu.