Sīkburžuāziskums kā kapitāla sabiedrotais

«Mīli sevi, nevērs uzmanību uz pārējiem, un dzīvē tevi gaidīs vieksme!» — šī devīze no padomju multfilmas1 agrāk likās pretrunīga tam, ko gribēja ieaudzināt no bērnudārza: draudzību, kolektīvismu, izpalīdzību… Šodien tā vairāk ir kā ceļvedis. Tā ir lieta, ko kultivē medijos un kinoteātros. Vai var kļūt bagātam un veiksmīgam kapitālistiskajā pasaulē, ja nesavtīgi palīdzēsi visiem, ja neekspluatēsi algotus strādniekus? Vai nu ir iespājama attīstība karjeras kāpnēs bez intrigām un bez liekulības kolektīvā?

Daudzi pamatoti ieraudzīs, ka sīkburžuāziskās izpausmes bija pamanāmas arī PSRS. Protams, tā arī ir. Padomju valsts radās no kapitālistiskās, un tāpēc saglabāja vecās sabiedrības atlikumus, «dzimumzīmes», kuras varētu būt iznīcinātas tikai ar laiku, napārtrauktas cīņas rezultāta. Bet diemžēl, šī cīņa tika apturēta, un tendence, ka privātās intereses gūst virsroku pār sabiedriskajām, vēlme bagātināties uz citu rēķina, palīdzēja strādājošo cilvēku ienaidniekiem atjaunot kapitālismu PSRS teritorijā.

Buržuāzijai ir izdevīgi turēt pie sevis deorganizēto darba šķiru, kurai nav spēku pretoties ikdienu kapitāla uzbrukumiem uz algoto strādnieku tiesībām. Uzņēmumos veidojas stipra konkurences atmosfēra starp darbiniekiem, tiek lielīta padevība un kolēģu nodošana. Kritiķējot «totalitāro Padomju Savienību», esošā sistēma pati ir totalitārisma utopijas tipiskais piemērs. Jebkura izteiktā pretenzija darba dēvējam par darba likuma pārkāpumiem var tikt apskatīta kā nepaklausība. Strādnieki baidās lieko reizi izteikt savu viedokli, jo uztraucas par darba zaudēšanu. Bet uz piedāvājumu veidot arodbiedrību, lai pasargātu sevi — atteicas, cerot pārgaidīt: «Lai citi cīnās!» Taču ja sanāks, tad uzvarēs visi, bet ja nē, tad paši vainīgi! Bet priekšnieks, visbiežāk pats būdams algots strādnieks, kalpojot īpašniekam, pastiprina savu padoto ekspluatāciju, tādā veidā sapņojot par prēmijas saņemšanu un paaugstinājumu darbā. Šeit arī ir paradokss: algotie strādnieki konfliktē savā starpā, bet rūpniecības līdzekļu īpašnieks, berzējot rokas, palielina savu peļņu.

Grūti apvienoties kopējam mērķim cilvēkiem, kuri katru dienu tiek apstrādāti ar propagandu vai kuri ir tik noguruši, ka neredz izejas no šī situācijas. Vai tiem, kuriem dzīvoklis/mašīna/veikals ir vēlmes robeža, kuru diktē kapitālisms. Bet ja tu gribi kļūt par veiksmīgu savas dzīves saimnieku, tad cita ceļa, kā izņemot cīņu, nav. Un, lai zinātu, par ko cīnīties, ir jāmācās. Un, ja mūsu vecvecāki pēc 12-stundu darba dienas atrada sevī spēkus mācīties marksismu, zinātni par sabiedrību, tad mūsdienu cilvēkam, domāju, tas nebūs grūti.

11982. gada padomju leļļu multfilma «Velnītis Nr. 13» (kr. «Чертёнок № 13»), mākslas apvienība «Ekrāns» (sk. 3 min 17 s no sākuma).