Iet proletariāts,
Dreb zeme, zemes varenos grābj šalka;
Tik viena dziņa vien, viens gars, viens prāts:
To veco valsti graut, ko sen jau alka
Simts tūkstoši,
Vēl miljoni,
No visām zemēm strādnieki,
Nāk lielā galacīņā tautu talka.

(J. Rainis)

Bargajās 1905. gada revolūcijas dienās krievu un latviešu proletārieši kopīgi cīnījās uz barikādēm. 1905. gada revolūcija aptvēra visus valsts rajonus. Īpaši saspringta cīņa bija rūpnieciskajos centros, pie kuriem pieskaitāma arī Latvija, kur kapitālisms bija sasniedzis augstu attīstības stadiju kā rūpniecībā, tā arī lauksaimniecībā.

Revolūcija Latvijā ne pēc sava rakstura, ne arī pēc virzošajiem spēkiem neatšķīrās no revolūcijas citos Krievijas rajonos, tā bija Krievijas revolūcijas sastāvdaļa.

Pēc strādnieku demonstrācijas apšaušanas Pēterburgā 1905. gada 9. janvārī, LSDSP CK un Rīgas Komitejas paplašinātajā sēdē tika nolemts, protestējot pret asiņaino izrēķināšanos ar tautu, izsludināt vispārēju streiku, kurš sākās 12. janvārī. 13. janvārī streikoja jau apm. 80 tūkst. dažādu tautību proletāriešu. Strādnieki izgāja demonstrācijā ar lozungiem «Nost patvaldību!», «Lai dzīvo revolūcija!», «Slava Pēterburgas strādniekiem!» Cara armija atklāja uguni pa demonstrantiem Daugavas krastmalā. Tika nogalināti ap 70 cilvēki. Apmēram 200 cilvēki tika ievainoti.

Zvērīgā izrēķināšanās nesalauza proletariāta cīņas gribu. Rīgas strādniekiem pievienojās Liepājas (Libavas), Jelgavas (Mitavas), Ventspils (Vindavas), Daugavpils (Dvinskas) strādnieki. Proletariāta politiskā cīņa, pārsviedusies uz laukiem, turpinājās visu februāri un martu.

1905. gada jūnijā sanāca LSDSP 2. kongress. KSDSP 3. kongresa boļševistisko lēmumu iespaidā, tas pieņēma revolucionāru programmu, nolēma gatavot tautas masas uz bruņotu sacelšanos, lai gāztu cara patvaldību. Par cīņas galīgo mērķi partija izvirzīja sociālistiskas sabiedrības uzcelšanu. Pēc LSDSP 2. kongresa revolucionārā kustība Latvijā iegāja jaunā, augstākā fāzē.

Jaunu impulsu Latvijas strādnieku kustībai deva jūnijā notikusī strādnieku sacelšanās Lodzā un Ivanovozņesenskas strādnieku streiks.

1905. gada 15. jūnijā, pēc sacelšanās uz bruņukuģa «Potjomkins», izraisījās sacelšanās jūras kara flotes ekipāžā Libavā (Liepājā). Liepājas jūrnieku sacelšanās bija viena no kopējās revolucionāro notikumu virknes, tā liecināja par apzinīgāko zaldātu atklātu pāreju revolūcijas pusē.

1905. gada 9. jūlijā Latvijas strādnieki ar vispārēju streiku godināja 9. janvārī Pēterburgā un 13. janvārī Rīgā kritušo cīnītāju piemiņu. No tā brīža revolucionārā kustība arvien vairāk pieauga. Rīgā apturēja darbu 60 rūpnīcas un fabrikas. Streikoja Libavas, Mitavas, Vindavas, Dvinskas strādnieki. Daudzās rūpnīcās darbojās strādnieku deputātu Padomes. Bija izcīnīta fabriku pašvaldība.

1905. gada jūlijā sākās streiki 17 Vidzemes muižās. Sevišķi plašu streiku izvērsa laukstrādnieki Kurzemē. LSDSP vadībā izvērsās vispārējs laukstrādnieku streiks, kurš vēlāk pārauga par cīņu pret patvaldību un vācu baroniem.

Tajā laikā avīze «Cīņa» rakstīja: «Pēdējo nedēļu notikumi ir pāreja uz atklātu revolūciju. Vienkāršie «dieva aizmirsta nostūra» iedzīvotāji ir cēlušies un tūkstošu masām sākuši īstenot savu gribu. Septiņsimt gadus paverdzināti, tagad viņi liek trīcēt saviem kungiem. Daudzās paaudzēs viņi skaitījās valsts papīros tikai kā nodokļu un rekrutēšanas objekts, tagad viņi šos papīrus pārvērš pelnos. Sen jau viņi ar riebumu raudzījās uz valsts ērgļiem un patvaldnieku portretiem, bet tagad triec šos verdzības simbolus pīšļos».

Plaši zināms kļuva varonīgais 52 kaujinieku uzbrukums Rīgas centrālcietumam. Naktī no 1905. gada 6.septembra uz 7. septembri kaujinieki, pirms tam pārgriežot telefona vadus, pēkšņi iebruka centrālcietumā. Daļa iekļuva korpusā, kur atradās vieninieku kameras, bet pārējie pagalmā cīnījās ar cietuma apsardzi. Uzlauzuši divu kameru ar dzelžiem apkaltās durvis, kaujinieki atbrīvoja divus biedrus, kuriem draudēja nāvessods. Cietuma apsardze zaudēja 15 cilvēkus mirušus un ievainotus. Kaujinieku pusē neviens nebija cietis.

1905. gada novembra beigās un decembra sākumā revolucionārā cīņa Krievijā arvien pieauga.

7. oktobrī sākās dzelzceļnieku streiks uz Maskavas — Kazaņas līnijas, kurš 15. oktobrī pārauga vispārējā politiskā streikā. Šajā dienā tikai Rīgā vien streikoja vairāk kā 39 tūkst. strādnieku. Cars bija spiests 17. oktobrī izdot manifestu, kurā liekulīgi apsola tautai pilsoniskās brīvības. Rīgas Sociāldemokrātiskās organizācijas federatīvā komiteja pieņēma lēmumu 24. oktobrī pārtraukt streiku.

Pēc oktobra vispārējā streika Latvijas proletariāts sāka arvien enerģiskāk gatavot bruņotu sacelšanos. Cara valdība, bailēs no revolucionārās kustības, 24. novembrī izsludināja Vidzemē karastāvokli. Tas izraisīja milzīgu sašutuma vilni visā Latvijā, un novembra beigās — decembra sākumā revolucionārā kustība pārvērtās par revolucionāro cīņu.

Vienu no spilgtākajām lappusēm 1905. gada bruņotās cīņas vēsturē ierakstīja Tukuma sacelšanās dalībnieki. Sarkanais karogs trīs dienas plīvoja virs Tukuma. Pēc Tukuma, sākās sacelšanās arī Talsos, Aizputē, Rūjienā. Mēnesi vara atradās tautas rokās Ventspilī (tolaik Vindavā).

1905. gada beigās un 1906. gadā sacēlušies zemnieki un laukstrādnieki Vidzemes (Liflandes) un Kurzemes (Kurlandes) guberņās nodedzināja un sagrāva 459 muižas — vairāk nekā 40% no to kopskaita.

Liela nozīme revolūcijas attīstībā bija rīcības komitejām, kuras tika veidotas, sākot no 1905. gada oktobra, lai aizstātu vecos vietējās pašvaldības orgānus — pagastu un apriņķu valdes. Zemnieku rīcības komitejas bija revolucionāras organizācijas, revolucionārās varas iedīgļi, kuri laukos pildīja Padomju funkcijas. Tās veidoja tautas miliciju un piedalījās bruņotu akciju organizēšanā.

1905. gada laikā latviešu sociāldemokrātijas rindās bija daudz izcilu organizatoru, revolūcijai uzticīgu partijas biedru, tai skaitā arī Pēteris Stučka — viens no Latvijas Komunistiskās partijas dibinātājiem un redzamākajiem vadītājiem. Lieli nopelni 1905. gada revolucionārajā kustībā bija arī dižajam dzejniekam sociāldemokrātam J. Rainim, kura darbi iedvesmoja darbaļaudis cīņai.

Pēc decembra sacelšanās sakāves Maskavā, revolūcija iegāja otrajā periodā, sākās revolucionārā viļņa pakāpeniska noplakšana un reakcijas pastiprināšanās.

Taču revolūcija vēl nebija beigusies. Revolūcijas atkāpšanās apstākļos, boļševiki no masu gatavošanas atklātam uzbrukumam carismam, pārgāja pie organizētas atkāpšanās taktikas, apvienojot legālo un nelegālo darbu, lai sagatavotu jaunu uzbrukumu.

1906. gadā Latvijā turpināja darboties kaujinieku vienības — viens no visrevolucionārākajiem strādnieku vienību veidiem. Daudzi kaujinieki ir iegājuši vēsturē kā patiesi revolūcijas varoņi. Latviešu tauta mūžīgi saglabās atmiņā sociāldemokrātu F. Grīniņa (Burlaka), R. Dēliņa (Čoma), K. Legzdiņa (Ķēniņa), J. Dubelšteina (Jēpja), Indriķa Asara, J. Čokes, K. Boča vārdus un arī R. Semenčikova-Zaharova (Marka) — Rīgas boļševistiskās organizācijas pagrīdes kaujinieku vienības vadītāja vārdu. Drosmīgi cīnītāji un brīnišķīgi organizatori, kaujinieki ar savu drošsirdīgo rīcību palīdzēja revolucionārajai sociāldemokrātijai organizēti atkāpties, pārkārtot savas rindas kontrrevolūcijas uzbrukuma apstākļos un gatavot tautas masas uz jaunu sacelšanos.

Šajā laikā Latvijā izvērsās partizānu, zināmu ar nosaukumu «meža brāļi», kustība, kuru augstu novērtēja V. I. Ļeņins.

Pēc partizānu kustības mērogiem Latvija tajā laikā ieņēma vienu no pirmajām vietām Krievijā.

Partizānu vienības pamatā sastāvēja no lauku aktīvistiem — socoāldemokrātiem, pagastu rīcības komiteju locekļiem, miličiem, kaujinieku vienību biedriem, revolucionāri noskaņotiem tautskolotājiem un citiem. Vislielākās partizānu organizācijas darbojās Madlienas, kā arī Gulbenes—Madonas apkārtnē.

Baltvācu baroni un soda ekspedīcijas zvērīgi izrēķinājās ar to rokās nokļuvušajiem partizāniem. Šo asiņaino izrēķināšanos viņiem palīdzēja veikt latviešu buržuāzija, kura bija nobijusies no milzīgās revolucionārās kustības.

«Meža brāļu» cīņa ir pati spilgtākā lappuse revolūcijas atplūdu laikā 1905.—1907. gados. Latviešu tauta tur godā varonīgos sociāldemokrātus — drosmīgos partizānu kustības organizatorus un vadītājus — R. Znotiņu, D. Beiku, V. Barbānu, K. Boču un citus.

1905.—1907. gadu revolūcija Latvijā bija daļa no Krievijas revolūcijas, pirmā masveidīgā, patiesi revolucionārā Latvijas darbaļaužu kustība pret cara patvaldību, vācu muižniecību un buržuāziju.

Latviešu buržuāziskie nacionālisti un arī latviešu buržuāzisko emigrantu ideologi stāsta, ka 1905.—1907. gadu revolūcija it kā bijusi tīri nacionāla rakstura, ka tā bijusi zemnieku revolūcija, kuru vadījusi latviešu buržuāzija, noliedz strādnieku šķiras vadošo lomu revolūcijā. Faktiski latviešu lielburžuāzija pilsētās no paša sākuma naidīgi uztvēra revolūciju, un tikai neliela daļa lauku buržuāzijas reizēm revolūcijas pacēluma laikā iestājās pret baroniem, piedalījās rīcības komiteju vēlēšanās un tautas sapulcēs, turot par mērķi izmantot revolūciju, lai dabūtu sev baronu zemes un iespēju piedalīties pašvaldībās. Bet, kā tikai viņi ieraudzīja, ka revolūcija vēršas pret viņu interesēm, tā uzreiz atgāja nost no revolūcijas. Soda ekspedīciju laikā «pelēkie baroni» kļuva par spiegiem un ziņu pienesējiem.

Vēstures falsifikatori cenšas parādīt mazāku LSDSP lomu 1905.—1907. gadu revolūcijā Latvijā.

Visa šī vēsturisko faktu sagrozīšana ir nekas cits kā sen ārzemju imperiālismam pārdevušos latviešu buržuāzisko emigrantu centieni nekrietni apmelot latviešu darbaļaudis.

Pirmā revolūcija Krievijā cieta sakāvi. Būtiskas izmaiņas Krievijas sabiedriski politiskajā iekārtā nenotika. Krievijas nacionālās nomales, tai skaitā arī Latvija, neatbrīvojās no nacionālā jūga. Bet no šīs revolūcijas pieredzes Latvijas darbaļaudis pārliecinājās, ka gāzt cara patvaldību un gūt sociālu un nacionālu atbrīvošanu var vienīgi visu apspiesto Krievijas tautu kopīgā revolucionārā cīņā.

Buržuāzija, līdz ar monopolu varenības pieaugumu pēc panāktās revolūcijas atkāpšanās, vienotā frontē pāriet jaunā uzbrukumā proletariātam. Tiek sastādīti melnie saraksti, pagarināta darba diena, ieviesta jauna, pazemināta darba apmaksa. Turpinās nežēlīgas cariskās patvaldības represijas.

Smags stāvoklis bija arī lauksaimniecībā. Intensificējās zemniecības noslāņošanās. Pieauga lauku buržuāzija, palielinājās nabadzīgo zemnieku — sīko rentnieku, pusgraudnieku, bezzirdzinieku un vienzirga zemnieku skaits.

1912. gadā Kurzemē bija 10, 4% bezzirga saimniecību, bet 30, 5% — ar vienu zirgu. Vidzemē bija 8% bezzirga saimniecību un 28, 3% — ar vienu zirgu, bet Latgalē — attiecīgi 24, 5% un 55, 7%. Lauku proletariāts cieta nežēlīgu ekspluatāciju kā no muižnieku, tā arī no kulaku puses.

Reakcijas gadi nesalauza latviešu tautas revolucionāro garu. Partijas vadībā, proletariāts gatavojās jaunām kaujām.

Streikojošo skaits Latvijā 1912. gadā bija 80 tūkst., 1914. gada pirmajā pusē — jau 130 tūkst.

Katrs Latvijas strādnieks 1914. gada pirmajā pusē piedalījas streikā vidēji vairāk kā 2 reizes.

Jau 1906. gada martā notika LSDSP konference. Tā atzina par neatliekamu uzdevumu sociāldemokrātisko organizāciju apvienošanu vienotā viskrievijas sociāldemokrātiskā strādnieku partijā. Tika izstrādāti apvienošanās nosacījumi un ievēlēti trīs delegāti KSDSP 4. kongresam, kurš notika 1906. gada aprīlī Stokholmā.

KSDSP 4. kongress pieņēma Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas un KSDSP apvienošanās pēc teritoriālā principa projektu. 1906. gada jūlijā notika LSDSP 3. kongress, kurā LSDSP un KSDSP apvienošanās jautājums tika izlemts galīgi.

LSDSP un KSDSP apvienošanās un vienotas teritoriālas sociāldemokrātiskas organizācijas — Latvijas Sociāldemokrātijas — kā KSDSP sastāvdaļas izveidošana nostiprināja proletārisko cīņas sadraudzību.

LSD augstu nesa uzticības karogu ļeņinismam, proletāriskā internacionālisma principiem. Neraugoties uz to, ka meņševikiem — likvidatoriem pirmskara gados izdevās uz kādu laiku sagrābt savās rokās atsevišķus vadošus amatus partijā, partijas pirmorganizācijas, tās ierindas biedri vienmēr stingri stāvēja ļeņiniskās pozīcijās.

1914. gadā LSD 4. kongress, kurā piedalījās V. I. Ļeņins, deva izšķirošo sakāves triecienu likvidatorismam, padzina meņševikus no LSD vadošajiem amatiem un nodrošināja Latvijas revolucionārajai strādnieku kustībai boļševistisku vadību.

Pasaules karš smagi ietekmēja strādnieku šķiras stāvokli. Daļa rūpnīcu pārtrauca darbu. Latvijā situāciju vēl sarežģīja arī tas, ka rūpniecība bāzējās uz ievestām izejvielām un degvielu. Tūkstošiem cilvēku devās uz laukiem vai izbrauca uz citām guberņām. Tajā pat laikā uz Rīgu un citām Latvijas pilsētām sabrauca daudz bēgļu no vāciešu ieņemtajiem novadiem. Strauji pieauga bezdarbnieku skaits. Pilsētu pārapdzīvotība radīja fabrikantiem izdevīgus apstākļus ekspluatācijas pastiprināšanai.

1915. gadā no Rīgas tika izvesti ap 90% darbgaldu un enerģētiskā aprīkojuma. 1916. gada janvārī šeit no 87 000 strādniekiem bija palikuši tikai 3400.

Karš atnesa latviešu tautai daudz ciešanu, bet tā arvien vairāk nostiprināja latviešu strādnieku brālīgās saiknes ar visas Krievijas strādniekiem.

Visur — savā dzimtenē un arī Petrogradā, Maskavā, Harkovā, Tverā, Ņižņijnovgorodā un citās pilsētās, kur karš bija aizvedis Latvijas darbaļaudis — viņi aktīvi piedalījās strādnieku kustībā, kopā ar citu tautību darbaļaudīm.

N. Mihailovs. Dzintara republika.