1789. gada 14. jūlijā tautas sacelšanās rezultātā tika ieņemta Bastīlija — valsts cietums, kas atradās Parīzē. To uzcēla 1370.—1382. gados, un Bastīle sākotnēji kalpoja par svarīgu cietoksni, taču vēlāk tajā ieslodzīja cilvēkus. Kopš 16. gadsimta lielākā daļa no arestētajiem bija politiskie ieslodzītie. Dažus ieslodzīja pēc karaļa pavēles, un spriedums nebija apsūdzams. Pat Voltērs divas reizes tika nogādāts šajā cietumā. Lai gan Bastīliju plānoja nojaukt 18. gadsimta beigās, tā jau sen kļuva par galveno Burbonu tirānijas simbolu.

18. gadsimta beigās Francija jau atradās dziļas krīzes stāvoklī: strauji pieauga valsts parāds, sākās traucējumi pārtikas piegādē. Valstij draudēja bads, un valdība nolēma pacelt nodokļus, lai risinātu Francijas finanšu problēmas. Nestabilas situācijas dēļ Luijs XVI sasauca Ģenerālos štatus (pirmoreiz vairāk nekā simts gadu laikā) 1789. gada jūlijā, lai izstrādātu jaunu nodokļu politiku. Trešā kārta (augoša buržuāzija) atšķēlās no garīdzniecības un aristokrātijas, pieprāsot brīvību paplašināšanu un konstitūcijas pieņemšanu rakstiskā veidā. Pēc kāda laika Francijas karalis atlaida jaunu finanšu ministru, Žaku Nekeru, kuru iecēla Ģenerālie štati. Ziņas par ministra atlaišanu no amata sadusmoja tautu. 14. jūlija Parīzes ielas pieplūdināja liela cilvēku drūzma, kas ieņēma Invalīdu namu, jo tur bija šautenes un lielgabali. Tad cilvēku pūlis ieņēma pašu Bastīliju, lai apgādātos ar lodēm un šaujampulveri. Cietuma garnizons tika ātri sakauts, un visus palikušos ieslodzītos atbrīvoja. Bastīlijas priekšnieks un viņa palīgi tika nonāvēti.

Ziņas par Bastīlijas krišanu satrauca Francijas aristokrātiju, un jau pēc dienas laika Luijs XVI atgriezās Parīzē, lai samierinātu protestētājus. 1789. gada augustā tika pasludināta konstitucionālā monarhija, un t. s. Vecā kārtība (fr. Ancien Régime) krita. 1790. gadā Bastīliju nojauca. Savā mūsdienu veidā Bastīlijas Ieņemšanas dienu atzīmē kopš 1880. gada, pēc Napoleona III režīma gāšanas.