Tas vienkāršs fakts, ka mēs dzīvojam kapitālismā, nevienam neizraisīs šaubas. Cilvēki, kas nemāk pareizi novērtēt apkārt esošo, protams, var dažejādi saukt apkārtējo realitāti, bet, diemžēl, tās būtību nosaukums nemaina.

Tātad, jau 30 gadus valstī pastāv kapitālisms jeb tāda preču saimniecības stadija, kad darbaspēks pārvēršas par preci.

Kas ir «darbaspēks»?

Tas ir cilvēka spēja strādāt, ražot materiālās vērtības, izmantojot savas rokas un galvu. Mums, algotiem strādniekiem — vislielākai iedzīvotāju daļai — nepieder nekas, uz kā rēķina mēs varētu izdzīvot, tikai darbaspēks. Un tāpēc mēs esam spiesti pārdot savu vienīgo preci darba tirgū, mēģinot pārdot to cik vien iespējams dārgāk. No šī pārdošanas rezultāta ir atkarīga ne tikai mūsu personīgā izdzīvošana, bet arī mūsu ģimenes izdzīvošana, tās labklājība. Bet tā kā darbaļaudis ir lielākā iedzīvotāju daļa, tāpēc arī visas valsts izdzīvošana.

Mēs atdodam darbaspēku un saņemam par to naudu. Tajā pašā brīdī «rūpnīcu, avīžu un tvaikoņu» īpašniekus sauc par «darba devējiem», kaut arī ja kāds dod darbu, tad tas ir strādnieks nevis kapitālists, kas mēģina pretēji nopirkt šo spēju strādāt cik vien iespējams lētāk. Vai mēs varam viņus par to vainot? Kā pircējus tirgū — nē. Uz jebkādu pircēju dīvaini paskatīsies, ja viņš vēlēsies samaksāt vairāk par vienu un to pašu preci. Mums, darbaļaudīm, alga ir iztikas līdzeklis, bet kapitālistam tā ir ražošanas izdevums, kura samazināšana palielina peļņu.

Kāda ir starpība starp darbaspēka vērtību un cenu?

Darbaspēka vērtība ir visu iztikas līdzekļu vērtība, kuri ir nepieciešami normālai strādnieka un viņa ģimenes dzīvei.

Te nav jāizgudro nekas jauns: cilvēkam jābūt labam uzturam, jādzīvo pieņemamos apstākļos, kuriem jāatbilst mūsdienu kultūras līmenim, savlaicīgi jāsaņem medicīniskie pakalpojumi, izglītība. Cilvēkam jāattīstās gan fiziski, gan garīgi: cilvēkam jābūt pietiekami daudz laika atpūtai, pašattīstībai un komunikācijai ar ģimeni.

Tādejādi, darbaspēka vērtības lielums praktiski nav atkarīgs no cilvēka profesijas un, rēķinot to, nav jāņem vērā konkrētā darbavieta.

Cena ir preces vērtība, kas ir izteikta naudā, «tas, kas ir uzrakstīts cenrādī».

Dažreiz prece tiek pārdota pēc cenas, kura ir daudz zemāka vai augstāka nekā tās vērtība. Tā arī notiek ar «darbaspēka» preci. Kapitālists un strādnieks, kuri satiekas darba tirgū, ir vienlīdzīgi preču īpašnieki, bet tikai formāli. Kapitālists taču ir veselas fabrikas īpašnieks, bet katrs strādnieks ir tikai mazās dzīvā darba daļas īpašnieks, kas ir nepieciešama, lai darbotos viss ražošanas organisms.

Tāpēc bieži vien darbaspēks tiek pārdots pēc cenas, kura ir vairākas reizes mazāka nekā tās vērtība, bet robežā kapitālists maksā strādniekiem tādu niecīgu summu, kuras pietiek tikai fizioloģiskai izdzīvošanai. Tik niecīgu summu, ka, ja to vēl mazliet samazināt, tad nākamajā dienā strādnieks nespēs aiziet līdz darbavietai.

Kas ir «reālais algas saturs»?

Vai jūs ieraudzījāt, ka pat algai nemainoties, preces cenas vienalga pieaug? Ka par vienu un to pašu algu 600 eiro apmērā pirms pusgada bija iespējams nopirkt vairāk nekā šodien? Tādā gadījumā var pateikt, ka samazinājās algas reālais saturs. Turklāt, nomināli alga var pieaugt, bet reālais saturs krist.

Inflācija ir cenu pieaugšana uz visām precēm, izņemot «darbaspēka» preci. Inflāciju speciāli regulē buržuāziskā valsts, jo tādā veidā valdība veicina peļņas pieaugšanu kapitālistiem, padarot darbaļaudis nabadzīgākus. Ja agrāk varēja samazināt algu, tad tagad var vienkārši pagaidīt — tās reālais saturs kritīsies pats.

Bet ir arī cits ceļš

Darba tirgū cenu ir jau noteicis darba devējs. Buržuāzijas pārstāvji, kaut arī konkurē viens ar otru, ir apvienoti dažādās legālās asociācijās un organizācijās, kuras ne tikai ietekmē valsti, bet arī dod viņiem iespēju koordinēt savu darbību, lai panāktu galveno kapitālistiskās ražošanas mērķi — peļņas iegūšanu. Peļņu var iegūt tikai piešķirot citu cilvēku neapmaksāto darbu. Un jo skaļāk un gudrāk strādnieki paziņos par sevi, jo vairāk viņi apvienosies, jo vairāk būs jāpiekāpjas kapitālistam. Tāpēc kapitālistu asociācijas visu savu darbību virza uz strādnieku šķiras apspiešanu, veidojot galveno nosacījumu reālās algas satura samazināšanai.

Apvienošanās spēks

Kapitāla apvienošanās spēkam var pretstatīt tikai strādnieku apvienošanās spēku.

Lai paaugstinātu darbaspēka cenu, tuvinot to tās vērtībai, darbaļaudīm ir nepieciešams sadarbojoties izmantot legālās metodes, kuras paredz buržuāziski-demokrāriskā likumdošana: apvienošanu arodbiedrībās, darba koplīguma noslēgšanu, streikus.

Baltie apkaklīši

Ir zināms, ka neliels darbaļaužu procents saņem algu varbūt ne vienādu ar darbaspēka vērtību, bet ļoti tuvu tai. Tas tomēr nekropļo kopējo ainu — lielākā daļa strādnieku šodien saņem algu, kura ir 5-6 reizes mazāka par tās vērtību. Tāpēc norādītās pretrunas jāapskata no lielas cilvēku grupu — sabiedrisko šķiru — skatu punkta, nevis no atsevišķu darba devēju un strādnieku skatu punkta.

Strādniekiem nav sevi jāuzskata par otrās šķiras cilvēkiem un nav jāsamierinās ar to, ka strādāt 12 stundas par grašiem ir liktenis. Buržuāziski demokrātiskie institūti pagaidām dod daudz iespēju sava stāvokļa uzlabošanai. Un tās jāizmanto.

Piemēram, Latvijas Darba likumu kodekss satur unikālo pantu: strādnieku nevar atlaist pēc darba devēja iniciatīvas bez saskaņošanas ar arodbiedrību, kurai viņš pieder (bet arodbiedrība ir paši strādnieki!). Kā mums ir zināms, tāda panta nav nevienā citā pasaules valstī, un Latvijas strādniekiem to aktīvi jāizmanto.

Valsts — buržuāzijas lietu komiteja

Darbaļaudīm nav jāaizmirst par to, ka Latvija, kā arī jebkura cita buržuāziski demokrātiskā valsts, būtībā ir kolektīvais kapitālists. Tādejādi, mums ir tiesības pieprasīt no tā (nevis tikai no mūsu «darba ņēmējiem») savas dzīves apstākļu uzlabošanu: bezmaksas medicīniskās palīdzības atgriešanu visiem iedzīvotāju slāņiem, bezmaksas izglītību, komunālo maksājumu samazināšanu — visu to, ko regulē valsts un par ko darbaļaudis atdod būtisku savas algas daļu, kura pēc tam tiek sadalīta starp kapitālistiem.

Negaidiet žēlastības no valsts. Paaugstināt mūsu algas — darbaspēka cenu — līdz tā vērtībai un augstāk varam tikai mēs paši — apvienotie un organizētie strādnieki!