Topmenedžeris ir tāds konkrēts piemērs, kurš marksistiem visbiežāk sagādā grūtības sociālās klasifikācijas mēģinājumos, meklējot proletariātu. No vienas puses, tas ir algotais strādnieks, konsekventi, proletārietis ¹ saskaņā ar Engelsu. No otras puses, acīmredzams, ka tas ir ekspluatētājs, proletārieša goda nosaukuma necienīgs, pat darbaļaudīm nepiederošs. Tāpēc ir vērts izskatīt šo tēmu no paša sākuma.

1. Darba definīcija un darba priekšmeti

Darbs tā sākotnējā, šaurākajā un dziļākajā nozīmē ir īpaša lietderīga cilvēka darbība, kuras mērķis ir dabas vielu pielāgošana cilvēka noteiktai vajadzībai. Darba saknes pārsniedz cilvēka kā sugas eksistences horizontu. Un daudzus gadu tūkstošus darbs bija tikai tieša vielu apmaiņa starp cilvēku un dabu, tikai fiziska ietekme uz darba priekšmetu: zemi, augiem, dzīvniekiem, akmeņiem, kokiem, kauliem — visai šauru pieejamo apkārtējās vides priekšmetu kopumu.

Attīstoties ražošanai, cilvēku darbības jomā tika iesaistīti arvien vairāki darba priekšmeti, tehnoloģijas kļuva sarežģītākas, sākās darba dalīšanas process. Darbam tehnoloģiski iedaloties dažādās darbības nozarēs, profesijās un amatniecības virzienos, izcēlusies arī tāda specifiska joma, kā cilvēku vadība. Pēc Marksa teiktā, «jebkuram tieši sociālajam vai kopīgajam darbam, kas tiek veikts salīdzinoši prāvā mērogā, lielākā vai mazākā mērā ir vajadzīga vadība, kura nodrošina individuālā darba saskaņotību un veic vispārīgas funkcijas, kas izriet no visa ražošanas organisma kustības, nevis no tā neatkarīgo orgānu kustības» ². Tāpēc vadību arī sauc par darbu, jo šī darbība ir nepieciešama cilvēku iztikas līdzekļu radīšanai. Tāpēc darba definīcija šī vārda plašākā nozīmē skan šādi:

Darbs (tā plašā nozīmē) ir mērķtiecīga, noderīga darbība.

Noderīga darbība tiek saprasta kā sociāli labvēlīga. Ja bandīts aplaupa garāmgājēju, tad viņam šī darbība, iespējami, var būt noderīga, bet tas, protams, nav darbs.

Turpmākajā cilvēku sabiedrības attīstības un darba ražīguma paaugstināšanas procesā tiek izdalīts vēl viens darbības veids — garīgais darbs, darbība ideju sfērā. Tas arī kļūst par nepieciešamu elementu sociālās ražošanas sistēmā. Zinātne, izglītība, kultūra, māksla nodrošina sociālo progresu, un lielas cilvēku grupas pilnībā apņem sevi ar šīm aktivitātēm. Viņu darbs, pastarpinādams caur citu ļaužu darbu, galu galā arī tiek iemiesots materiālos objektos, kuri apmierina noteiktās cilvēku vajadzības.

Tātad, mēs esam izskatījuši trīs cilvēku darbības formas jeb darbu plašā nozīmē, attiecībā pret darba priekšmetiem:

• darbs, kas tieši pārveido matēriju un enerģiju, vai pārvieto tos — tas ir darbs šaurā nozīmē vai produktīvais darbs;
• darbs, kurš tiek vērsts uz cilvēkiem — vadība, izglītība, medicīna, pakalpojumi — darbs plašā nozīmē;
• darbs, kura mērķis ir ideju radīšana — zinātne un māksla, tas arī tiek iekļauts darbaspēka definīcijā plašā nozīmē.

Pēdējas divas darba nozares sauc arī par neproduktīvo darbu. Tādējādi, par produktīvo darbu sauc tikai tādu cilvēku darbu, kur tieši ražo noderīgas lietas. Šī atšķirība starp produktīvo un neproduktīvo darbu pastāv ne priekš tā, lai morāli pazemotu otro no tiem, bet gan tiek atvasināta uz dziļa filozofiska pamata, kas bāzēts uz matērijas primitātes un cilvēka apziņas sekundārā rakstura. Markss teica, ka «morālei, kā un «nopelnim» viena un otra nav nekādas attieksmes pie šīs atšķirības» ³. Turklāt, ja visu darbu atzītu par produktīvu, tad vārds «produktīvs» kļūtu nevajadzīgs un tikai aizsprostotu valodu.

Tālāk apskatīsim pašas materiālās ražošanas kustību. Cilvēks vispirms ražo produktus savam patēriņam. Sākot no primitīvās sabiedrības un līdz pat feodālajai iztikai, sākumā dzimta, pēc tam cilts, un tad zemnieku kopiena nodrošināja sevi ar visiem nepieciešamajiem dzīves līdzekļiem. Pakāpeniski, padziļinoties darba dalīšanai, arvien lielāki saražotās produkcijas apjomi kļuva par precēm un tika ražoti ne personīgajam patēriņam, bet ar mērķi tos apmainīt pret citiem produktiem.

Kad pienāca laiks vispārējai preču ražošanai, tas ir, kapitālismam, gandrīz visi darba izstrādājumi nonāca tirgū. Tajā skaitā un darbaspēks kļuva par tādu tirgojamo preci. Rūpnīcas strādnieks sāka ražot jau ne preci, kuru viņš pēc tam pārdod, un, noteikti, ne produkciju savam patēriņam. Par viņa galveno mērķi kļuva atsevišķu ražošanas operāciju veikšana. Notiek darbinieka atsavinājums no darba produkta un tā pārveidojums par daļēju strādnieku.

Prece savam patēriņam → prece apmaiņai → prece īpašniekam. Tas ir fiziskā darba priekšmeta attīstības ceļš vēsturiskajā procesā.

Kapitālisma veidošanas laikā radās un kļuva izolēts vēl viens darbības veids — kapitāla pārvaldīšana. Šī procesa sākumposmā kapitāla pārvaldīšana bija organiski saistīta ar ražošanu. Veidojot savu uzņēmumu, buržujs vispirms bija spiests tieši kontrolēt ražošanu. Darbības paplašināšanas laikā viņš viens vairs nespēja tikt galā ar vadību, tāpēc viņam bija jāpaņem darbā uzraugi, priekšnieki, meistari, pārvaldnieki, no kuriem un sākas šīs raksts un pie kuriem mums vēl būs jāatgriežas. Menedžeru slānis aug, palielinoties kapitālam, un akciju sabiedrības formā visa ražošanas vadība pilnībā nonāk algotu menedžeru rokās. Tagad akcionāri piedalas tikai kapitāla pārvaldībā, nevis ražošanā. Vai šādas akcionāra aktivitātes var uzskatīt par darbu? Lai pamatoti atbildētu uz šo jautājumu, mums vajag pāriet no darba priekšmetiem uz darba mērķi, no ārējām formām uz iekšējām attiecībām, no esamības uz būtību.

2. Attiecības ražošanas procesā un darba būtība

Tātad, lai uz eksistējoša cilvēka sabiedrības attīstības līmeni saražotu patēriņa preci, ir nepieciešami šādi nosacījumi:

• strādnieka fiziskais darbs matērijas pārveidošanā;
• menedžera intelektuālais darbs strādnieku darba organizēšanai;
• zinātnieka, inženiera, programmētāja utt. intelektuālais darbs ideju radīšanai: atklājumiem, izgudrojumiem, jaunu instrumentu ieviešanai ražošanā;
• pedagogu intelektuālais darbs, lai izglītotu topošo strādnieku, kā arī visus pārējos sabiedrības locekļus;
• veselības aprūpes darbinieku intelektuālais un fiziskais darbs, lai uzturētu strādnieka un citu sabiedrības locekļu fizisko stāvokli;
• visbeidzot, mākslas strādnieku darbs, lai izglītotu vispusīgi attīstītu personību un apmierinātu strādnieka un visu pārējo sabiedrības locekļu estētiskās vajadzības.

Tikai visu šo apstākļu klātbūtnē lauki dod maizi uz mūsu galdu, ogļes gabals no raktuves pārveidojas mūsu māju gaismā un siltumā, tālas Austrālijas ganījošu aitu vilna silda mūsu ķermeņus, kad mēs ēdam garīgo barību gudras grāmatas lasīšanas laikā. Izsakoties vispārīgāk, šādā veidā dabas viela nonāk mūsu dzīves lokā.

Ir viegli redzams, ka iepriekšminētajā sarakstā neeksistē privāta kapitāla pārvaldības darbība. Viņa jau nav sociāli nepieciešama. Viss, kas nepieciešams, tiks izdarīts bez tās dalības. Kapitālista kā personificēta kapitāla mērķis ir peļņa, sulu izspiešana no sabiedrības, lai nodrošinātu savu personīgo patēriņu, saglabātu personīgo spēku, cīnītos ar saviem konkurentiem un noturētu savas šķiras varu. Viņš nav tikai lieka sabiedrības saikne, viņš ierobežo, kavē attīstību un savā būtībā ir kaitīgs. Tāpēc šādu jomu vispār nevar saukt par darbu. Mūsdienās, kapitālisma modes trendā, finanšu kapitāls ieguva jau absolūti parazītisko formu. Viņš jau nekādā veidā vairs nav saistīts ar ražošanu, ir pilnībā atsvešināts no tā. Viņš gūst peļņu no spekulācijām, no cenu kāpuma biržā, bieži no ražošanas spēku tiešas iznīcināšanas. Turklāt, tieši šajā fiktīvā kapitāla nozarē mūsulaik tiek ģenerēta galvenā peļņa pasaules mērogā.

Līdz ar to, visi fiziskā un garīgā darba veidi no iepriekšminētā saraksta ir sociāli noderīgi, bet visus cilvēkus, kuri nodarbojas ar šo darbu, var saukt par strādājošiem? Tas būtu pareizi, ja virs ekonomiskās bāzes neceltos politiskā virsbūve, ja forma neietekmētu uz sabiedrības saturu.

3. No abstrakta pie konkrēta

Realitātē mēs dzīvojam kapitālistiskā sabiedrībā ar dominējošām buržuāziskām attiecībām. Šī forma dominē virs iepriekš aprakstītas ainas un izkropļo darba aktivitātes reālās izpausmes, kuri turklāt var arī ieplūt viena otrā, atrodoties vienotībā un pretstatā, līdzās pastāvēt un konfliktēt.

Pirmais, uz ko mums jāpievērš uzmanība, ir sīkburžuāzijas plašā šķira. Sīkburžujs, no vienas puses, ir ražošanas līdzekļu un kapitāla īpašnieks, bet no otras puses pats nodarbojas vai nu ar fizisku, vai garīgu darbu, bet ja viņam ir vairāki algotie strādnieki, viņš pats tos un kontrolē. No vienas puses, viņš var ekspluatēt savus algotos strādniekus un dzīvot daļēji uz viņu darbaspēku, bet no otras puses pats tiek ekspluatēts no lielās buržuāzijas puses — uzņēmumiem, korporācijām, mazumtirdzniecības ķēdēm utt., No vienas puses viņš strādā, no otras puses — kalpo tirgum. Kamēr viņa sociāli noderīga darbība dominē virs kapitālistiska privātā īpašuma komponenta, viņš ir strādnieks. Daba nepieļauj šādu divkosību. Ar savu ideālu sīkburžuāzietis uzskata biznesa uzplaukumu, vairāku algoto strādnieku pieņemšanu darbā un aiziešanu pensijā, kur viņš varēs nodarboties tikai ar kapitāla pārvaldību. Viņa mērķis ir kļūt par īstu kapitālistu. Bet šāds liktenis spīd tikai vieniniekiem. Lielākā daļa bankrotē un pāriet algota darbinieka rindā, bet viņu vietā stājas arvien vairāk un vairāk laimes meklētāju, kuri ir absorbējuši buržuāzisko ideoloģiju par «amerikāņu sapni», «panākumiem», kuru spītīgi tirožē tādi vieninieki kā Iloni Maski un Stīvi Džobi.

«Topmenedžera» gadījums ir vēl sarežģītāks. Ja pie tā nekritiski un pavirši pielietot iepriekš minēto definīciju proletāra Engelsa, tad viņš tāds un ir — algotais strādnieks, kurš pārdod īpašniekam savas intelektuālās iespējas, savu spēju strādāt par vadītāju. Bet apskatīsim dziļāk viņa funkcijas uzņēmumā. Ražošanas vadība ir tikai viena no tām. Kā īpašnieka pārstāvim viņam ir pienākums nodrošināt tam nepārtrauktu peļņas gūšanu. Ja viņš to nespēs nodrošināt, tad tajā pašā momentā izlidīs no krēsla. Tāpēc menedžers ir ekspluatācijas līdzeklis īpašnieka rokās. Viņa objektīvā interese ir papildu vērtību izspiešana no strādniekiem. Tieši par to viņš saņem savu augsto algu, kura ir ne tikai viņa darba cena, bet arī daļa no īpašnieka peļņas, kuru viņš dala ar to. Protams, šajā summā ir grūti vizuāli atdalīt «darba grašus» no «ebreju sudraba gabaliem», bet patiesībā viņa ienākumi ir pārveidota kapitālista peļņas forma. Tieši tāpēc topmenedžeris nav proletārietis. Ļeņins deva detalizētu klašu definīciju, kura ļauj atšķirt šo momentu:

«Par šķiram tiek sauktas lielas cilvēku grupas, kuri atšķiras pēc viņu vietas vēsturiski noteiktā sociālās ražošanas sistēmā, pēc viņu attiecības (lielākoties fiksētās un formalizētās likumos) ar ražošanas līdzekļiem, pēc viņu lomas darba sociālajā organizācijā un līdz ar to — pēc ražošanas metodēm un tās sociālās bagātības daļas lielumiem, kas viņiem ir. Šķiras ir tādas cilvēku grupas, no kurām viena var piesavināt sev darbu otras, pateicoties viņu vietas atšķirībai noteiktā sociālās ekonomikas struktūrā.» ⁴

Sakarā ar savu vietu sociālās ražošanas sistēmā, menedžeri, kas pārvalda šo ražošanu, saņem daļu no sociālās bagātības nevis sava darba dēļ, bet gan ekspluatācijas rezultātā, piešķirot citas personas neapmaksātu darbaspēku. Jo zemāks vadītāja amats, jo mazāk viņa rīcībā ir varas pār strādniekiem, jo mazāk «palielinātas darba apmaksas» ir no īpašnieka puses un jo vairāk viņa algā ir ietverts viņa paša darbs.

Tagad apskatīsim no šīs puses skolotāju darbu. Viņš noteikti ir aizņemts ar sociāli noderīgu lietu — zināšanu izplatīšanu, savu audzēkņu apziņas pārveidi, nākamo tirgotāju un veidotāju paaudžu audzināšanu. Un tajā pašā laikā viņš ir spiests propogandēt valdošās šķiras vērtības, ieviest audzēkņu prātos ekspluatācijas sabiedrības postulātus, gatavot lēnprātīgus darbaspēka armijas rekrūtus un nākamās cīņas par «vietu saulē» varoņus kapitālistiskas konkurences apstākļos. Precīzajās zinātnēs, piemēram, matemātikā un fizikā, tas vēl nav tik pamanāms, bet humanitāro zinātņu skolotāji ir spiesti to darīt diezgan konkrēti. Skolas direktoram tas kļūst par viņa darba galveno sastāvdaļu. Tādējādi, kapitālistisku attiecību inde jau no bērnības iekļūst sabiedrības apziņā. Tādā pašā veidā izglītības sfēras darbiniekam tas nozīmē pakāpenisku pāreju no zinātnes popularizētāja, no strādnieka uz banālu ekspluatatoru, kopā ar iespējamu virzīšanu uz priekšu pa karjeras kāpnēm.

No tāda paša viedokļa mēs varam apskatīt jebkura cilvēka darbu. Varbūt ir vērts vēl īsi apstāties uz programmētāja darba, kā uz īpaši bieži minētu piemēru. Programmētājs rada idejas — intelektuālā darba produktu. Ja tajā pašā laikā viņš strādā pie sava datora un pārdod savas programmas tirgū, tad viņš ir sīkburžujs, kuram kapitālisma sistēma palīdz pārvērst idejas uz to, ko viņš var pārdot. Ja viņš strādā pie īpašnieka par algu, tad kapitālists tirgo ar viņa idejām. Šīs idejas, kas ieviestas cita kapitālista uzņēmumā, palielina strādnieka darba produktivitāti, un viņa radītā pārpalikuma vērtība, pārveidota peļņā, tiek dalīta starp kapitālistiem, un daļa no tās algas veidā nonāk pie algotā programmētāja. Šajā gadījumā viņš ir strādnieks, kuru pat plašā nozīmē var nosaukt par «garīgā darba proletārieti», kā savulaik izdarīja to Engels ⁵.

Bet kur ir robeža starp sociāli noderīgu darbu un kalpošanu kapitālam? Kā atdalīt sīkburžuju no lielās buržuāzijas, menedžeru-vadītāju no menedžera-ekspluatētāja? Ar ko cīnīties un ar ko draudzēties strādnieku šķirai? Uz šo jautājumu marksistam ir jāatbild ar pretēju jautājumu: «Kādam nolūkam jūs tas interesē?» Jo apskatot nevis šķiras, bet atsevišķus cilvēkus, galvenais ir ne viņu pozīcija ražošanā, ne algas apjoms, bet gan apziņa un aktivitāte. Pats proletariātiskākais darbinieks var būt buržuāziskās apziņas nesējs. Un tādus kapitālistiskā sabiedrībā ir vairākums, mūsu senči novēroja tos nacistu armijā vispirms ar nelielu cerību, bet pēc tam ar pareizu izpratni par to, ka sabiedrības apziņā dominē valdošās šķiras apziņa. No otras puses sīkburžuāzijas pārstāvis vai intiliģents, stājoties proletāriešu pozīcijā, spēj paveikt daudzas sociāli noderīgas lietas strādnieku šķirai — mūsdienu sabiedrības progresīvās šķiras labā, aiz kuras ir nākotne. Inteliģences pasaules vēsturiskā nozīme ir strādnieku šķiras ceļa apgaismošana.