Gandrīz 30 dagus Latvija pastāv kā neatkarīga valsts. Zem suverenitātes karoga korumpēts mazākums žigli privatizēja valsts īpašumus, ražošanas līdzekļus, zemi. Šie cilvēki noslēdza «izdevīgus» kontraktus, pieņēma «pareizus» likumus. Mūsdienās, kad viss šķietami ir noslēdzies, kad viss ir pārdots un pārdalīts, kad lielākā daļa iedzīvotāju ir bezizejas stāvoklī, jau drīkst bišķīt padomāt un novilkt «lojalitātes masku». Neviens negrib palikt apmānīts, un tikai daži spēj atzīties, ka viņus apmānīja. Un visgrūtāk ir atzīties sev pašam.

Latvijas iedzīvotājiem tēloja brīnišķīgu nākotni, milzīgas perspektīvas ekonomikā. Viss taču bija tik loģisks: valstij nav ārējo parādu, ir attīstīta ekonomika ar spēcīgu ražošanas sektoru un lauksaimniecību, ar labi izglītotiem un čakliem cilvēkiem. Bet mums visiem meloja. Visu to, ko pēdējās desmitgadēs uzbūvēja un saražoja Latvijas darbaļaudis, nežēlīgi pārdeva un iznīcināja ar maniakālu neatlaidību. Šķiet, ka valdība apzinīgi neticēja saviem solījumiem un vienkārši mēģināja iegūt maksimālu peļņu. Izglītība ir tikai lieki budžeta izdevumi. Tas pats ir ar veselības aprūpi. Rūpnīcu vietā ir noliktavas un tirdzniecības centri… Ārzemju kapitāls te jūtas kā saimnieks. «Rīgas Dzirnavnieks», «Dobeles Dzirnavnieks», «Laima», «Cido», «Latvijas Maiznieks», «Latvijas Balzams» — tas vairs nepieder Latvijai. Un šis saraksts ir krietni lielāks. Bankas, kuras kontrolē naudas plūsmas, arī pieder ārzemniekiem.

Ja tu gribēji tādu nākotni, tad varu tevi apsveikt — tavs sapnis ir piepildījies. Tomēr man šķiet, ka Latvijas tautai nav jābūt kapitāla vergs (vienalga, vai tas ir vietējais vai ārzemju kapitāls). Latvijas iedzīvotāji pierādīja, ka viņi spēj nodrošināt turīgu nākotni gav sev, gan saviem bērniem bez ekspluatācijas. Lai to sasniegtu, mums jābūt taisnīgiem pašiem pret sevi.

Apzinīgs strādnieks