Dešils Hammets pret senatoru Džozefu Makārtiju
1953. gada 26. martā pazīstamais rakstinieks-novelists un «iespaidīgā privāta detektīva» tēla veidotājs Dešils Hammets stājās priekšā senatoram Džozefam Makārtijam. Īsā viņu pretstata laikā notika viedokļu apmaiņa par komunisma iespējamību ASV. Tas, kas noveda pie šī atklātā sirreālisma brīža, parāda, kā valsts aizstāv savu varu un to spēku, no kura tā baidās.
1953. gadā Hammets bija pasaulē slavens ar savām novelēm «nuāra» stilā, tādas kā «Maltas vanags», kurās viņš bija ievedis cinisku, daudz dzeroša privātdetektīva tēlu. Viņa daiļrade radīja daudzus atdarinātājus, ieskaitot tādus izcilus piemērus kā Raimonds Čandlers un Ross Makdonalds. Daudzi viņu stāsti bija ekranizēti Holivudā. 1941. gada filma «Maltas vanags» ar Hamfriju Bogartu Sema Speida galvenajā lomā, parasti tiek iekļauta labāko filmu sarakstā, bet grāmata, uz kuras pamata filma ir balstīta — labāko literāro darbu sarakstā. Bet ne Makārtija attieksme pret Hammeta daiļradi bija iemesls, kāpēc viņš izsauca pretamerikāņu darbības izmeklēšanas komisiju. Lai saprastu šo iemeslu, mums jāceļo atpakaļ uz XX gadsimta sākumu.
Tajā laikā ASV bija izaugusi līdz līmenim, kurā tā varēja sacensties ar Lielbritāniju un Vāciju. Milzīgas korporācijas saņēma milzīgas bagātības, bet tikai priekš augstākā slāņa. Vēl lielāka alka pēc peļņas radīja vēl nežēlīgāku ekspluatāciju. Strādnieki tam pretojās, dzima un auga arodbiedrības, taču ASV arodbiedrību federācija (AFL) bija slikti sagatavota to vadīšanai, sastāvot tikai no vīriešiem, tikai no baltādainajiem un tikai ar kvalifikāciju.
Hovards Zinns savā grāmatā «Savienoto Valstu tautas vēsture» rakstīja: «Rasisms bija parasta prakse priekš AFL. Sievietes un ārzemnieki tajā arī bija izņēmums». Tā bija biznesa arodbiedrība, kas tika izveidota, lai palīdzētu lielajam biznesam, vienlaikus maksājot saviem ierēdņiem fantastiskas algas, kas veidota pēc principa «sadali un valdi». Bet tā neatbalstīja darba kustību. Masveida streiki, tādi kā vairāk nekā desmit tūkstošu baltādaino un melnādaino dambju celtnieku 1907. gada vispārējais streiks Ņūorleānā, biedēja priekšniekus.
Sociālisti un anarhisti ieguva augošu auditoriju savām idejām. Tika izveidota jauna arodbiedrība, Pasaules Industriālie Strādnieki (IWW, pazīstami kā vobbliji), kas noraidīja strādnieku rasu, dzimumu un grupu atšķirības. Tā strauji auga. Valdošā šķira atbildēja tā, kā vienmēr bija atbildējusi, un kā atbildēs turpmāk — ar briesmīgas vardarbības vilni. Streiki tika regulāri apšaudīti, tāpat kā 1916. gadā Everetā, Vašingtonas štatā, kad divi simti bruņotu slepkavu atklāja uguni un nogalināja piecus vobblijus. Un tas nebija vienīgais gadījums.
Gadu vēlāk IWW organizatoru Frenku Litlu nolaupīja «modrības komitejas» locekļi, viņš tika spīdzināts un pakārts. Pastāvēja pārliecinoši pierādījumi, ka vainīgie bija Pinkertonas detektīvaģentūras locekļi. Viens no šīs aģentūras dalībniekiem tolaik bija Semjuels Dešils Hammets. Rakstniece un dramaturģe Liliāna Helmane, viņa draudzene un partnere trīsdesmit gadu garumā, paziņoja, ka Hammets pats bijis tuvs ar dažiem no šiem gangsteriem.
Divdesmitajos gados IWW arodbiedrība tika sagrauta, daudzi tās aktīvisti nomira cietumos, bet Sociālistiskā partija bruka. 1924. gadā Kukluksklana biedru skaits sasniedza 4,5 miljonus cilvēku. Likās, ka valdošā šķira ir uzvarējusi un reakcija ir triumfējusi. Rasisms un terors uz ilgu laiku kļuva par ierastiem apspiešanas mehānismiem, bet tagad starp šiem terora rīkiem parādījās vēl viens — antikomunisms. Pirmā «Sarkanā draudu» kampaņa bija reakcija uz 1917. gada Lielo Oktobra sociālistisko revolūciju Krievijā, kad sistēma mobilizējās pret šo draudu.
Prese apvienojās uzbrukumos pret jebkuru, kuru uzskatīja par pat nedaudz draudīgu «amerikāņu dzīvesveidam». Prezidents Vudro Vilsons 1918. gadā ar Kongresa starpniecību izvirzīja «aktu par kūdīšanu uz sacelšanos», kas sākotnēji bija vērsts pret anarhistiem. Tas bija līdzīgs tam, ko mēs redzam šodien, kad Donalds Tramps nosauc ikvienu, ko viņš uzskata par pretinieku, «sniegpārsliņa», amerikāņu politiskajā slengā — pazemojošs nosaukums uzpūtīgai, sevī iemīlējusies, neiecietīgai personai. Tāpat arī toreiz nerūpējās par atšķirībām starp komunistiem, sociālistiem, anarhistiem, liberāļiem vai vienkārši kārtīgiem cilvēkiem. Tie visi bija «sarkanie».
Tomēr cīņa turpinājās, kam sekoja masveida streiki. Markusa Gārveja vēstījums par «melno lepnumu» sasniedza lielu auditoriju, un Nacionālā krāsaino cilvēku attīstības asociācija drosmīgi cīnījās par taisnīgumu. 1919. gadā tika izveidota Amerikas Komunistiskā partija (CP). Trīsdesmitajos gados depresija dažkārt pastiprinājās, un lielāks strādnieku skaits zaudēja ilūzijas par kapitālismu. Desmitgades beigās komunistiskā partija bija izaugusi līdz 55 tūkstošiem cilvēku.
Hammets varēja pamest Pinkertona aģentūru, taču viņš izmantoja detektīva pieredzi savā rakstnieka darbībā. Viņa pirmais stāsts tika publicēts žurnālā «Smart Set» 1929. gadā. Pirmajai no viņa piecām novelēm — «Asiņainā raža» (1929) sekoja «Deinu lāsts» (1929), «Maltas piekūns» (1930), «Stikla atslēga» (1931) un «Tievs vīrietis» (1934). Tās bija atnesušas viņam slavu un bagātību, bet virzīja nevis uz kapitālismu, bet gan pretējā virzienā.
30. gados viņš piedalījās cilvēktiesību aizstāvības aktivitātēs un antifašistu kustībā, iestājoties Amerikas Strādnieku partijā, bet 1937. gadā Komunistiskajā partijā. Galvenais viņa ieguldījums bija finansiālais atbalsts un imidžs. Viņa darbos politika nebija īpaši redzama, lai gan korumpētās sabiedrības un policijas kukuļņēmēju tēma tajos pastāvīgi tiek minētas, bet ne vairāk.
Bet ne tiešu sociālistisku ideju neesamība viņa literārajā daiļradē, ne fakts, ka viņš dienēja abos pasaules karos, viņu neglāba no sarkanās trauksmes cēlēju modrības. Laiku pa laikam metodiski tika pieņemti jauni likumi pret kreisajiem. 1947. gada martā prezidents Trūmans parakstīja Direktīvu Nr. 9835 par visu valsts ierēdņu pārbaudi uz «amerikānismu». Pamatojoties uz šo likumdošanas aktu, darbojās Kongresa komisija par pretamerikas darbību (HUAC). Sems Speids, filmas «Maltas vanags» galvenais varonis, saka: «Jo mazāks blēdis, jo absurdāka ir viņa pļāpāšana». Blēdis šajā lietā noteikti bija mazs, senators Makeins ieguva iespēju iekļūt vēsturē, ierosinot vairākas Komisijas izmeklēšanas.
Atkal, tāpat kā ar pašreizējā Baltā nama īpašnieku un vulgāru tvītu piegādātāju, filmu zvaigznes bija pievilcīgi mērķi. Daļēji tas bija saistīts ar bažām, ka jebkurš liberālisms mākslā varētu radīt neērtus sociālus jautājumus. Bet tas notika arī tāpēc, ka filmu zvaigžņu slava varēja veicināt baiļu izplatību. Ja valsts vēlas un var to izdarīt ar slavenām un bagātām personām, tad tas pats var viegli draudēt vietējiem aktīvistiem. Ar šādu spēku valdošā šķira izrādīja savas bailes, mēģinot to ieaudzināt citiem.
Daži pretojās, ieskaitot augstāk stāvošo un, iespējams, viselegantāko delegāciju lobēšanas vēsturē, kuru 1947. gadā vadīja Hamfrijs Bogarts un Lorēna Bekola. Taja paša gadā Hammets tika ievēlēts par Pilsoņu tiesību kongresa prezidentu, kas iemaksāja ķīlas naudu par politiski apsūdzētajiem.
Četrus gadus vēlāk viņš stājās Ņujorkas dienvidu apgabala advokāta priekšā, lai sniegtu informāciju par finansējuma avotiem. Hammets atteicās atbildēt. Rezultātā viņam par tiesas nicināšanu tika piespriests sešu mēnešu cietumsods. Žurnāls «Hollywood Life» paķēra haipu, nosaucot Hammetu par «vienu no bīstamākajiem, ja ne visbīstamākajiem un ietekmīgākajiem komunistiem Amerikā».
Tad 1953. gadā viņu izsauca antiamerikāniskās darbības izmeklēšanas komisija. Šoreiz viņš tika apsūdzēts par «prokomunistisku» grāmatu nosūtīšanu uz aizjūras bibliotēkām, kas pieder Valsts departamentam. Trīssimt šādu grāmatu eksemplāru atrada 73 viņa bibliotēku plauktos. Baidoties, ka ASV galvaspilsēta sabruks no Sema Speida sardoniskās asprātības, Dešils Hammets parādījās senatora Makārtija priekšā.
Vairumā pratināšanu Hammets, tāpat kā daudzi citi, kas stājās komisijas priekšā, atsaucās uz ASV Konstitūcijas Piekto grozījumu, atteikdamies liecināt pret sevi. Bet sociālistiem ir tradīcija izmantot politiskās tiesas kā tribīnes savu viedokļu aizstāvēšanai. Kāpēc Hammets un citi tā nerīkojās, nav skaidrs. Iespējams, ka mājiens slēpjas tajā vietā, kur viens no komisijas locekļiem jautā, kāpēc viņš parādās «sabiedriskās domas tiesas priekšā». Viņš atbild, ka tā nav «sabiedriskās domas tiesa», kas viņu ieslodzīja uz pusgadu cietumā, liekot domāt, ka valsts to darīja politisku motīvu dēļ. Piecdesmitajos gados kreisie bija piedzīvojuši vairākas nopietnas sakāves, kritusies pārliecība, un atsauce uz Piekto grozījumu tika uzskatīta par vienīgo pareizo taktiku. Protams, Hammetam netrūka morālās pārliecības. Viņš to parādīja tiesā 1947. gadā un ar faktu par publisku atbalstu kampaņām, kas saistītas ar Komunistisko partiju «Sarkano draudu» laikā.
Bet tad Makārtijs jautāja: «Vai jūs domājat, ka komunistiskā sistēma ir labāka par pastāvošo sistēmu šajā valstī?» Hammets šoreiz neatsaucās uz Piekto grozījumu, bet atbildēja: «Neatkarīgi no tā, ko es šodien domāju par komunismu Krievijā, tas ir apšaubāms, tāpat kā, jūs zināt, jebkuras lietas — viena ir labāka vienai valstij, bet otra — citai».
Makārtijs pēc tam jautāja: «Jūs, škiet, atdalāt krievu komunismu un amerikāņu komunismu. Lai gan es neredzu nekādas atšķirības, es jums jautāju izmeklēšanas nolūkā. Vai jūs uzskatāt, ka amerikāņu komunisms būs laba sistēma šai valstij?». Sākumā Hammets atteicās atbildēt, atsaucoties uz Piekto grozījumu, bet pēc tam, iespējams, par pārsteigumu Makārtijam, viņš piebilda, ka uz šo jautājumu nevar atbildēt ar jā vai nē. Makārtijs jautāja, kāpēc. «Redziet, — Hamets atbildēja, — es nesaprotu jautājumu. Teorētiski komunisms nav valdības forma. Saprotiet, tajā vienkārši nav valdības. Un es tiešām nezinu, es šaubos, vai varu sniegt konkrētu atbildi».
Sajūtot iespēju viņu notvert, senators jautāja, vai viņš dod priekšroku komunisma pieņemšanai ASV. Hammets neatsaucās uz Piekto grozījumu, bet atbildēja «nē». Makārtijs nebija gaidījis šādu atbildi. Hammets paskaidroja: «Viena iemesla dēļ tas man šķiet nepieņemami, ja lielākā daļa cilvēku to nevēlas».
Iespējams, Makārtijam vajadzēja izlasīt dažas no tām grāmatām, kuras viņš grasījās aizliegt. Ja viņš tās lasītu, tad viņš varētu saprast, ka, lai sasniegtu pilnu komunismu, marksisti uzskata par nepieciešamu pārejas periodu sociālisma formā. Nevar uzreiz pāriet tam pāri komunistiskajā sabiedrībā. Hammets, stingri sakot, neattēicās no saviem uzskatiem. Makārtijs viņu vienkārši nesaprata. Jebkurā gadījumā šai pārejai ir jābūt strādnieku šķiras gribai. Šīs masas ASV 1953. gadā neatradās pirmsrevolūcijas stāvoklī, tāpēc Hammets bija pragmātiķis. Hammeta liecību nevar nosaukt par aktīvu sociālisma aizstāvību, taču viņš uz nevienu nenorādīja un nenoraidīja savu fundamentālo politisko pārliecību.
Nopratināšana beidzās ar Makārtija atgriešanos pie acīmredzamā izmeklēšanas mērķa, «komunistiskās literatūras» glabāšanas valsts bibliotēkās. Viņš jautāja autoram: «Ja jums būtu dots pienākums šaja programmā cīnīties ar komunismu, vai jūs nopirktu šos 75 komunistisko autoru darbus?». Hammets atbildēja asprātīgi, ar ko lepotos Sems Speids: «Ja es cīnītos ar komunismu, nedomāju, ka es ļautu cilvēkiem vispār lasīt jebkādas grāmatas».
Neskatoties uz viņa piesardzīgajām atbildēm, viņš bija pateicis pietiekami, lai pret viņu varētu rīkoties tālāk. Viņš tika iekļauts melnajā sarakstā, un FIB pavadīja daudz laika un pūļu, lai apsūdzētu viņu par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Varbūt nekas vairāk netika izdarīts dēļ tā, ka Hammets bija slims cilvēks, kurš vairs neko nozīmīgu nepublicēja. Viņš kļuva par vientuļnieku, kurš dzīvoja kopā at Hellmani līdz savai nāvei 1961. gadā. Pat tajā viņš uzvarēja Makārtiju, pārdzīvojot senatoru par četriem gadiem.
Divdesmitā gadsimta pirmajā pusē ASV valdošā šķira bez šaubām saskārās ar nopietniem draudiem tās varai. Tā sevi aizstāvēja ar nežēlīgu vardarbību, iebiedēšanu un iekļaušanu melnajā sarakstā, tas ir, nekas cits kā valsts atbalstīts terorisms. Kreisie tika nospiesti. 65 gadus vēlāk ar Trampu prezidenta amatā būtu viegli domāt, ka Makārtijs ir uzvarējis. Tomēr sešdesmito gadu desmitgadē var novērot radikālisma pieaugumu ar sieviešu, melnādaino un Vjetnamas veterānu kustībām, kas uz visiem laikiem mainīja Amerikas sabiedrību. Pat šodien ar US Uncut, Black Lives Matter un Me Too kampaņām, nemaz nerunājot par anti-Trump, tauta cīnās pret radikālām idejām valstī. Makārtijs dabūtu sirdstrieku, ja viņš redzētu, kā simtiem tūkstošu amerikāņu atbalsta Bērniju Sandersu, politiķi, kurš sevi lepni sauc par sociālistu.
Senatora Makārtija baiļu saknes vēl eksistē. Ir vērts atcerēties, ka Makārtija vārds tiek nicināts un kļuvis par sinonīmu raganu medībām, bet Hammets palika atmiņā kā literārā žanra radītājs. Iespējams, Sema Speida, visizcilāka no viņa radītājiem varoņiem, vārdi par viņu arī saka: «Man nekad nav iebildumu par saprātīgu nepatikšanu daudzumu».
