Citāts no vēstures mācību grāmatas:

«Sagraut Poliju Vācijai palīdzēja Padomju Savienība, kuras armija 17. septembrī iebruka Austrumpolijā. PSRS iesaistījās Otrajā pasaules karā un kļuva par tās dalībvalsti. Savu agresīvo rīcību pret Poliju tā mēģināja attaisnot, izvirzot no starptautisko tiesību viedokļa nepieņemamus argumentus. Polijas sūtnim Maskavā tika iesniegta nota, kurā bija apgalvots, ka Polijas valsts un tās valdība ir beigusi eksistēt (Poļu valdība bija 17. septembrī atstājusi valsti un devusies uz Rumāniju. Starptautisko tiesību izpratnē valsts turpina pastāvēt, ja arī uz laiku tās valdība nevar izpildīt savas funkcijas) un Padomju Savienībai ir jāaizsargā Rietumukrainas un Rietumbaltkrievijas iedzīvotāji un viņu īpašumi.» [avots]

Padomju savienība Polijas gājiena rezultātā ieņēma teritoriju, kuras vairums iedzīvotāju veidoja ukraiņus un baltkrievus. Šī teritorija tika ieņemta Polijas Padomju-Poļu kara rezultātā 1920. gadā. 1940. gadā jaunā Padomju-Poļu robeža tika uzstādīta aptuveni pēc Kērsona līnijas ¹. Šī līnija tika uzstādīta pēc 1919. gada 8. decembra etniskā principa Pirmā pasaules kara rezultātā ar Antantas Augstākā padomi. Vēlāk šī līnija tika apstiprināta Teherānas konferencē 1943. gadāun šodien ir starptautiski atzīta robeža starp Ukrainu, Baltkrieviju, Lietuvu un Poliju.

Polija nebija PSRS miermīlīgais kaimiņš un viņai bija agresīvi plāni. Nošķirto baltkrievu un ukraiņu zemju iedzīvotājiem Polija veica vardarbīgas asimilācijas politiku. 1938. gadā tika pieņemts Polijas Republikas prezidenta speciālais dekrēts, kurš fiksēja, ka poļu politika attiecībā uz pareizticību ir nepieciešama «secīgi novest pie krievu ietekmes nivelēšanas pareizticīgo baznīcāun tādējādi paātrināt poļu pārvēršanās procesu starp tā saucamajiem baltkrieviem» ². 1939. gadā Polijā tika slēgtas visas baltkrievu skolas un ģimnāzijas, bet divas trešdaļas pareizticīgo dievnamu pārvērstas katoļu baznīcās.

1938. gada decembrī Polijas ģenerālštāba 2. (izlūkošanas) nodaļa sziņojumā tika uzsvērts: "Krievijas dalība atrodas Polijas politikas pamatā austrumos…Tāpēc mūsu iespējamā pozīcija tiks pielīdzināta šādai formulai: kurš piedalīsies sadaļā. Polija nedrīkst palikt pasīva šajā brīnišķīgajā vēsturiskajā brīdī… Galvenais mērķis ir novājināt Krieviju» ³.

PSRS valdības nots poļu vēstniekam 1939. gada 17. septembrī konstatēja: «Polijas valdība ir izjukusi un neizrāda dzīvības pazīmes. Tas nozīmē, ka Polijas valsts un tās valdība faktiski pārstājaeksistēt. Tādējādi ir izbeiguši savu eksistenci vienošanās, kas noslēgta starp PSRS un Poliju» ⁴. Starptautisko tiesību izpratnē valstij ir šādas pazīmes: varas unpārvaldes aparāts, teritorija, iedzīvotāji un suverenitāte. Polijas valdība 17. septembrī pameta valsts teritoriju un nevarējaveikt Valsts varu un vadību. Lielākā daļa Polijas teritorijas, ieskaitot tās galvaspilsētu, atradāsiebrucēju rokās ⁵. PSRS valdība uz šā pamata bija nonākusi pie tā secinājuma, kasizteikts notā.

Pēc padomju karaspēka iestāšanās Ukrainas rietumos unBaltkrievijā ne Polija, ne Francija, ne Lielbritānija nav pasludinājusiPSRS karu. Vēl vairāk, Polijas karaspēks 17. septembrī saņēma pavēli no sava virspavēlnieka Ridz-Smirglas neiestāties kaujas darbībā ar Sarkano Armiju: «Padomi iebruka. Pavēlu doties uz Rumāniju un Ungāriju arvisīsākajiem ceļiem. Ar Padomju Armiju pavēlu neveikt kaujas darbības, tikai tad, ja no viņu puses cenšas atbruņot mūsu daļas» ⁶

1939. gada 1. oktobrī Vinstons Čērčils savā runā pa radio paziņoja: «That the Russian armies should stand on this line was clearly necessary for the safety of Russia against the Nazi menace. At any rate, the line is there, and an Eastern front has been created which Nazi Germany does not dare assail.» ⁷
Tulkojums: «Tas, ka krievu armijniekiem būtu jāstāv šajā rindā, noteikti bija nepieciešams Krievijas drošībai pret nacistu draudēšanu. Jebkurā gadījumā līnija ir tur, un ir izveidota austrumu fronte, kuru nacistiskā Vācija neuzdrošinās apburt.»