Kārlis Markss dzimis 1818. gada 5. maijā.

Katram apzinīgām strādniekam
Kārļa Marksa ekonomiskās idejas

Marksismu varētu uzskatīt par klasiskās politiskās ekonomijas attīstīšanas rezultātu tajā momentā, kur tiek apskatītas darba vērtības teorijas pamati.

Ņemot par savu pētījumu sākumpunktu Ādama Smita un Deivida Rikardo apgalvojumu, ka visu preču vērtības pamatā ir tā darba apjoms, kas tika ieguldīts to ražošanā, Markss izveidoja pēctecīgu teoriju, kas apraksta kapitalistiskās saimnieciskās sistēmas funkcionēšanas un attīstības likumus. Viņš parādīja, kā no parastas preču ražošanas, kuras mērķis ir patērēšana, bet nauda spēlē tikai starpnieka lomu apmaiņā, pilnīgi loģiski izriet kapitālistiskā ražošana, kuras mērķis ir naudas pieaugums, peļņas gūšana.

Kāpēc tas tā notiek? Šā procesa pētīšanu Markss sāk ar preču ražošanas dabas izpēti. Tāpat kā klasiskās politekonomijas pārstāvji, Markss atšķir divas preces puses: lietošanas vērtību un maiņas vērtību. Pirmā no tām nozīmē lietas spēju apmierināt kādu cilvēka vajadzību, bet otrā ir lietas spēja tikt apmainītai pret citu preci noteiktā proprocijā. Preces vērtību nosaka sabiedriski nepieciešams darbaspēka izlietojums, jeb tās preču ražotāju grupas ieguldījums, kura ražo preci ar sabiedriski valdošo meistarības līmeni un darba intensitāti. Citiem vārdiem sakot, vērtību nosaka tāds darbs, ar kādu tiek ražots vairākums produkcijas sabiedrībā.

Izpētot preces dabu un noformulējot vērtības likumu, Markss ķeras pie naudas dabas pētīšanas. Nauda ir prece — tāda prece, kas stihiski izcēlusies no kopīgas preču masas un sāka spēlēt vispārējā ekvivalenta lomu, kļūstot par visu pārējo preču vērtības paudēju.

Nauda ir vienīga prece, kurai nav jāpierāda sava nepieciešamība. Tā kļūst par vispārējo maksāšanas un pirkšanas līdzekli, un tapēc visi tiecas to iegūt. Preču ražošanas attīstības procesā uz naudas lomu «pretendēja» daudzas preces, bet galu galā šī loma nostiprinājusies dārgmetāliem. Jāuzsver, ka nauda nevar eksistēt ārpus noteiktas ekonomisko attiecību sistēmas, proti: preču apgrozības. Tādējādi Markss sniedz atbildi uz jautājumu, kāpēc naudai ir tik liela vara pār cilvēkiem.

Nauda ir vienkāršas preču ražošanas attīstības gala produkts un tai pašā laikā — pirmā kapitāla izpausmes forma. Tomēr kapitāls, pēc Marksa, nav jebkura nauda, bet tāda nauda, kas dod papildu naudu. Kapitāls ir «vērtība, kas rada virsvērtību».

Gan Smits, gan Rikardo uzskatīja, ka vienīgais preces vērtības avots ir darbs. Tad būtu loģiski pieņemt, ka peļņas, jeb kapitāla pašpieauguma, avots ir strādnieka darba daļas piesavināšana, un paliek vien atzīt, ka kapitālistiskās ražošanas apstākļos strādnieks vienmēr saņem mazāk nekā saražo ar savu darbu.

No tā izriet divi iespējamie secinājumi: vai nu preču ražošanas pamatlikums (ekvivalenta maiņa) nedarbojas, vai vērtības radīšanā piedalās ne tikai darbs, bet arī citi ražošanas faktori (galu galā šo pozīciju ieņēmis A. Smits). Tomēr Markss mēģināja risināt šo problēmu citādāk. Pēc viņa domām, nevis darbs kļūst par preci, kā to apgalvoja Smits un Rikardo, bet gan darbaspēks, t. i.: darba spēja. Tāpat kā citām precēm darbaspēkam piemīt vērtība un lietošanas vērtība (noderīgums). Darbaspēka vērtību nosaka darba daudzums, kas ir nepieciešams atražošanai, proti: to preču un pakalpojumu vērtība, kuri nepieciešami strādnieka dzīvības uzturēšanai.

Ražošanas procesā strādnieks rada vērtību, kas ir lielāka par viņa paša darbaspēka vērtību, kurā iekļauti tikai dzīvības uzturēšanas līdzekļi. Tas kļūst iespējams tāpēc, ka darbaspēka vērtību noteic darba daudzums, kas ir nepieciešams tā saglabāšanai un atražošanai, bet darbaspēka lietošana ir ierobežota ar strādnieka darbspēju un fizisko spēku.

Tas nozīmē, ka pat taisnīgas ekvivalentu maiņas gadījumā peļņas un rentes gūšana ir visai dabiska, kaut gan tās nav nekas cits, kā vien strādnieka neapmaksātā darba piesavināšana. Pēc būtības tie ir ekspluatatora ieņēmumi. Pēctecīgi secināms, ka kapitāls ir uzkrātais algoto strādnieku neapmaksāts darbs.

Lielu uzmanību Markss pievērš strādnieku neapmaksātā darba rezultātu sadalīšanas principiem (ko viņš sauc par virsvērtību) starp dažādām kapitālistu grupām un virsvērtības formām: peļņai, procentiem, rentei. Pie tam viņš pastāvīgi uzsver, ka rente, procenti un rūpniecības peļņa ir tikai apakšnodaļas, tikai daļas tajā nesamaksātajā produkta daļā, kuru strādnieks spiests atdot savam uzņēmējam. Visi trīs vienādā mērā smeļas no neapmaksātā darba, virsvērtība ir to vienīgais avots. Rente un procenti izaug nevis no zemes vai kapitāla, bet no sabiedrības. Attīstot D. Rikardo rentes teoriju, Markss pierāda, ka rente ir pat viszemākās kvalitātes zemei (šādu renti Markss sauc par absolūto renti).

Visai interesanti ir atzīmēt, ka Marksam tāpat kā Smitam, kapitāla uzkrāšanas process nevis atkarīgs no ārējiem apstākļiem (peļņas lielums, aizdevuma procenta norma), bet ir automātisks process. Citiem vārdiem sakot, tieksme pēc uzkrāšanas, nemitīga dzīšanās pakaļ peļņai kapitālistam ir asinīs.

Šīs vesela virkne citu idejas tiek izklāstītas ievērojamā grāmatā «Kapitāls», kuru Markss rakstīja 40 gadu garumā. Pie tam, pirmais sējums iznāca autora dzīves laikā (1864. g.), bet pārējie sējumi nāca klajā vēlāk viņa drauga un domubiedra Frīdriha Engelsa redakcijā.