Vienā Latvijas skolā notika kārtējā vēstures stunda, un viss notiktu klusi un ierasti, ja runa nenonāktu līdz mūsu valsts militārām budžetam un tās militarizācijai.

Bija daudzas frāzes, bet būtiskākais — tika apgalvots, ka samazināt aizsardzības budžetu mēs nevaram, jo valsts ietilpst NATO.

Sagribējās man izteikt arī savas domas, un es drosmīgi apgalvoju: «Bet priekš kam mums NATO un ES? Davajte izstāsimies no tām! Kļūsim par meirīgo, neitrālo, nepievienoto valsti.»

Uzreiz visi sāka man uzbrukt. Un, kā arī pienākās režīma sardzējiem, kliedza par ārvalstu (šajā gadījumā — Krievijas) agresiju: «Skaties, kas notika ar Ukrainu!», «Mūs Krievija atkal okupēs!»

Šajā gadijumā es piedāvāju izskatīt šādu domu: mēs dzīvojam kapitālistiskajā pasaulē, imperiālisma laikmetā, un mūsdienu Krievija un ASV uzvedās kā imperiālistiskie plēsoņi, kas dala pasauli savā starpā, cīnās par ietekmes zonām, abi tiecas pēc citu valstu apspiešanas, savas perifērijas ekspluatācijas pastiprināšanas, pēc ekonomiskās hegemonijas. Latvija ir vienkāršā karte imperiālistu konfrontācijās, nebūt ne trumpis.

Atbildē es saņēmu tikai klasesbiedru kliedzienus:

«Eiro-amerikāņu imperiālisms ir labāks, nekā Krievijas!», «Skaties, cik daudz ES izdarīja, izremontēja ceļus u. t. t.», «Vari pēc rietumu projektiem braukt ārzemēs mācīties!», «Bet ko tava Krievija?!», «Paskaties uz to pašu IKP…»

Tomēr neviens neatcerējās, ka rietumu korporācijas un vietējie privatizātori iznīcināja mūsu Latvijas slavenu industiju, konkrētāk, ka ES iznīcinajā mūsu cukurražošanu — vienu no svarīgākajām Latvijas ekonomikas nozarēm, bet nacionālās valūtas atcelšana faktiski atņēma mūsu neatkarības atliekas. Nekad viņi neatcerēsies arī to, ka Amerikas imperiālisms aizdedzināja kara ugunu Dienvidslāvijā — pirmo reizi 50 gados Eiropā! Viss tas jau tika aizmirsts…

Un tad es sapratu! Izrādās, ka būt par «latviešu patriotu» nozīmē kā naktstauriņš izvēlēties starp diviem imperiālismiem, par kura vērgu kļūt, kam pilnībā atdot sevi, priecāties, ka sunis būdā par ēdienu no saimnieka galda. Neko labāku šie pseidopatrioti neprot. Taču «neatkarība» nozīme būt par banānu republiku, par pārdošanas tirgu, un neprātīgi priecāties par to. Jau 30 gadus tā priecāmies un baudam šo…

Es vienmēr esmu domājis, ka jebkurš normāls cilvēks, kas šeit dzīvo, gribētu Latviju redzēt kā stipru, neatkarīgu, ekonomiski attīstītu, mierīgu neitrālo valsti ar attīstītu rūpniecību, kultūru un zinātni. Jo taču šajā ir valsts veiksme un starptautiskais prestižs?

Taču «elsojošiem patriotiem» šis izradās nebūt nav vajadzīgs…

Apzinīgais Latvijas skolēns