Septembrī Latvijā noslēdzās kārtējās militārās mācības. Šoreiz tās notika ne tikai pilsētas apstākļos, bet gan pašā Rīgas centrā starp neko nenojautošiem civiliedzīvotājiem un mātēm, kas pastaigājās ar mazuļiem. Mācības izraisīja sagaidāmo sašutuma rezonansi iedzīvotāju vidū, īpaši sociālajos tīklos, bet lielākā daļa komentāru bija «patīk — nepatīk» vai «vajag — nevajag». Mēģināsim aplūkot notikušo no šķiru pozīcijām.
Mūsu pastāvīgie lasītāji jau ir apguvuši, ka jebkura valsts ir vardarbības un apspiešanas instruments valdošās šķiras rokās, kas Latvijā ir buržuāzija. Armija, policija un citas spēka struktūras, kas ir šā aparāta neatņemama sastāvdaļa, virza savu darbību, galvenokārt, uz esošo lietu stāvokļa aizsardzību, kurā neliela sabiedrības daļa dzīvo uz sveša neapmaksāta darba rēķina. Militārais budžets tiek veidots uz strādājošo iedzīvotāju (ekspluatējamas šķiras) rēķina, bet spēka struktūras aizsargā kapitālistu (ekspluatatoru šķiras) kundzību.
Protams, policija nodarbojas ar kārtības uzturēšanu, likumpārkāpumu profilaksi, tā ķer bīstamus noziedzniekus. Tā ir policijas pozitīvā loma no visas sabiedrības viedokļa. Policija seko likumu izpildei, bet neaizmirstiet, ka likums ir valdošās šķiras griba. Buržuāzijai nav vajadzīgi nemieri, streiki, darbaļaužu demonstrācijas ar ekonomiskā vai politiskā rakstura prasībām. Visam jābūt klusam un mierīgam — ekspluatējamiem nevajadzētu pieprasīt sava dzīves līmeņa uzlabošanos un traucēt kapitālistiem gūt peļņu. Šādu «šķiras mieru» darbaļaudīm pastāvīgi uzspiež arī vietējie politiķi valdošās šķiras uzturēšanā.
Pret kuru var tikt vērstas mācības pilsētas apstākļos un, cik lielā mērā mūsdienu militārie konflikti paredz šādas darbības? Piedāvājam jums pašiem padomāt par atbildi. Mums, darbaļaudīm, nav pa ceļam ar buržuāziju, pat, ja mūsu intereses sakrīt dažās vietās. Kapitālam ir valsts ar savu vardarbības aparātu, bet strādniekiem, izņemot savus spēkus, nav uz ko paļauties.
Viens no pazīstamajiem buržuāziskajiem politiķiem paskaidroja, ka viss notiekošais ir vērsts uz to, lai parādītu potenciālajam agresoram (paši zināt, kuram), ka tas mūs neieņems un, ka mēs (t.i., Latvija) neatradīsimies zem «krievu zābaka». Bez emocijām paskatīsimies, kam patiešām pieder vara Latvijā. Saskaņā ar Satversmi, vara, protams, pieder Latvijas tautai, bet kam rokās ir koncentrētas ekonomikas pārvaldes sviras? Kam pieder lielākās bankas, atlikušie rūpniecības uzņēmumi, tirdzniecības un loģistikas centri? Pareizi — ārvalstu kapitālam, tai skaitā arī Krievijas kapitālam. Sveši «zābaki» staigā pa Latviju kopš kontrrevolūcijas beigām 1991. gadā, aizved peļņu, ko radījuši Latvijas strādnieki un, ar vietējās buržuāzijas palīdzību, rada apstākļus darbaspēka aizplūšanai uz ārzemēm. Vai jūs ko tādu dzirdēsiet no ievērojamu politiķu — kapitāla kalpu lūpām?
Apzinīgiem strādniekiem nav vajadzīgi ne krievu, ne amerikāņu, ne kādi citi «zābaki». Strādājošajiem jālikvidē ekspluatācija, apspiešana un jāstrādā visas sabiedrības labā, nevis kapitālistu un viņu kalpu labā. Bet par to jūs nekad nedzirdēsiet «neatkarīgajos plašsaziņas līdzekļos». Dienas kārtībā būs viss tas pats: ļaunie Austrumi un labie Rietumi, «ir jācieš demokrātijas un neatkarības vārdā, atbalstiet vietējo biznesu». Kārtējais joks no valdošās šķiras.
