Valdības un valdošo partiju politika Latvijā sekmēja dzelzceļa tranzīta sabrukumu. Viens no lielākajiem uzņēmumiem, ievērojams nodokļu maksātājs, kas nozīmīgi papildina Latvijas budžetu, sabrūk mūsu acu priekšā.

Dzelzceļu administrācija uzsāka masveida atlaišanas. Daudzi cilvēki, kas visu mūžu bijuši cieši saistīti ar šo profesionālo jomu, vairākus gadus dziļi apgūstot šo profesiju, izrādījās izdzīti nomalē. Tā vietā viņiem tiek piedāvāts slikti apmaksāts un smags darbs citās nozarēs, kur pastāv lēta darba spēka trūkums — kapitālistiem, kas intensīvi ekspluatē savus strādniekus, tai skaitā visādi pārkāpjot astoņu stundu darbadienas normu.

Savukārt, vienlaikus ar masveida dzelzceļnieku atlaišanām, valdība uzsāk daudzus miljonus vērto dzelzceļa projektu Rail Baltica, kas paredz izbūvēt jaunu Eiropas sliežu platuma (1435 mm) līniju. Latvijas aizsardzības ministrs pieprasa, lai ceļš šķērsotu Ādažu poligonu. Katrā ziņā plānotās dzelzceļa līnijas shēmā uz Baltic Maps EU tas tāpat ir viegli saskatāms.

Tikko aizauguši ceļi, kur nojauktas sliedes, valdībai cītīgi iznīcinot galveno Latvijas ekonomikas dzīslu, kas tika uzskatīts par «neizdevīgu» — un, lūk, viņi pēkšņi atzīst pretējo! Mūs mēģina pārliecināt, ka dzelzceļš esot nepieciešams «integrēšanai Eiropas dzelzceļu tīklā».

30 gadus Latvijā notika masveida pasažieru pārvadājumu samazināšana. Iespējams, kāds vairs neatceras, bet mums pastāvēja dzelzceļš, kas tieši savienoja Rīgu un Tallinu. Tas sen jau ir demontēts. Dīzeļvilcienu satiksme tika pārtraukta vēl 1992. gada janvārī, līdz ar to Rūjienas, Mazsalacas un Alojas iedzīvotāji palika atdalīti no «lielās zemes». Savukārt nekāda alternatīva dzelzceļa transportam netiek izveidota, kā rezultātā daudzviet Latvijā nav sasniedzams ne ar vilcienu, ne ar autobusu. Protams, arī ekonomika tur sabrūk.

Taču tagad piešķir vairākus miljonus jaunā dzelzceļa projektēšanai. Iedomājieties! Miljoni tiek ieguldīti tikai projektēšanā, nevis būvēšanā.

Turklāt, atteikšanos no pasažieru un kravu pārvadājumiem ziemeļu-dienvidu virzienā valdība attaisnoja ar paša virziena nerentabilitāti, kas ir visai svarīgs iemesls tirgus ekonomikas apstākļos. Patiešām, galvenā pasažieru un kravas plūsma iet austrumu-rietumu virzienā. Tādējādi jāatzīst, ka ziemeļu-dienvidu virziens ir pilnīgi neizdevīgs. Tāpēc tagad ieguldīsim miljonus eiro no valsts budžeta Rail Baltica būvēšanai. Protams, tas taču ir… ziemeļu-dienvidu virziens! Jā, iesaistoties tik neizdevīgā projektā, nāksies taupīt, tāpēc vajadzīga masveida darbinieku atlaišana. Loģiski, vai ne?

Rail Baltica apstiprinātā trase aizies cauri Baldones, Cekules un Ādažu mežiem, skarot arī citu pašvaldību teritorijas, bet lidostā un galvaspilsētā plānots izveidot īpašus mezglus galvaspilsētas iedzīvotāju «ērtībām». Nav saprotams, kā blīvi apbūvētajā pilsētā grāsās izbūvēt dzelzceļa zaru, kurai turklāt sliežu platums nav savienojams ar mums pastāvošajām sliedēm (1520 mm).

Tajā pašā laikā Rīgā tā arī neizbūvēja metro, kas ļoti noderētu ar personisko transportu pārpildītajā pilsētā. Vispār sabiedriskās satiksmes sistēmu Rīgā arī ne īpaši attīsta. Turpretim, vairo sastrēgumus, zemes īpašnieku dēļ aizvērot mikroautobusu staciju. Mikroautobusu stacijas pārvietošana uz autoostu un Abrenes ielas galapunkta pieturvietām vēl jo vairāk pasliktina pilsētas transporta problēmas.

Iedomājieties! Vai mums tiešām ir vajadzīgs dzelzceļš, kas nav savienojams ar pamata sliedēm? Projekts, kurš paredz lielu infrastruktūras gabalu masveida nojaukšanu un pieprasa bezjēdzīgu Rīgas dzelzceļu pasažieru stacijas pārbūvi? Projekts, kura dēļ tiks izcirti simti hektāru mežu Baldonē, Cekulē un Ādažos…

Ir zināms, ka bijušais LDZ prezidents U. Magonis kādreiz izteicās pret Rail Baltic būvēšanu. Kopš tā laika dzelzceļu vadība nepārtraukti mainās, bet valdes ienākumi aug kā rauga mīkla.

2020. gadā Latvijā sākās kārtējā smaga ekonomiskā krīze. Vairāku uzņēmumu darbība tika apturēta. Pēc 30 gadiem kapitālisms beidzot pilnīgi iznīcināja Latvijas dzelzceļu pārvadājumu sistēmu. Taču valdošie politiķi un valdība spēlējas ar «inovatīviem» projektiem, kad pat neapbruņotām acīm ir redzams (pat galīgam nacionālistam skaidrs), ka tādam projektam nav ekonomiskā pamatojuma.