Kad rodas jautājums, vai Latvijā ir strādnieku šķira, parasti tiek izteikti emocionālie paziņojumi: «Jā, ir!» vai «Nē, nav un nevar būt!», bet to autori izmanto tikai retoriku sava viedokļa pierādīšanai.
Taču izšķirošais arguments visos sociāli ekonomiskos jautājumos vienmēr ir skaitļi. Matemātika ir visu zinātņu karaliene. Kāpēc tad nevērstos pie tās?
Visvairāk digitālo rādītāju Latvijā savāc valsts. Daļa no tām tiek publicēta un atrodas atklātā piekļuvē, piemēram, Centrālās statistikas pārvaldes mājaslapā. Izmantosim šos datus, protams, ņemot vērā to nepilnību un neprecizitāti.
Sadaļā «Iedzīvotāji un sociālie procesi» vēršam uzmanību divām sekcijam: «Nodarbinātība un bezdarbs — Galvenie rādītāji» un «Aizņemtās un brīvās darba vietas, apmaksātais darba laiks ir Galvenie rādītāji». Ko mēs te atrodam?
2016. gadā «Ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits» svārstījās (ceturksnos) no 486 100 līdz 495 800 vīriešiem un no 493 600 līdz 499 800 sievietēm, vecumā no 15 līdz 74 gadiem. Tik liela augšējā vecuma robeža pārsteidz, bet šeit ir apkopoti dati arī attiecībā uz vecumu no 15 līdz 64 gadiem. Attiecīgi «ekonomiski aktīvi» šā vecuma vīriešiem 2016. gadā bija no 472 500 līdz 481 400 cilvēku un «ekonomiski aktīvām» sievietēm no 477 100 līdz 481 300 cilvēku.
Apzināti ņemsim mazākos skaitļus — 472 500 vīriešu un 477 100 sievietes, kopā 949 600 cilvēku.
No tiem «ekonomiski aizņemti», tas ir nodarbinātie un pašnodarbinātie, 2016. gadā bija ne mazāk kā 875 601 cilvēks (šeit un turpmāk bez īpašām piezīmēm ņemam vismazāko no ceturkšņa rādītājiem). 2016. gadā bija viarāk nekā 90 900 oficiāli reģistrēto bezdarbnieki.
Tālāk sākas visinteresantākais. Ieejam apakšsadaļā «Aizņemtas un brīvas darba vietas, apmaksāts darba laiks — galvenie rādītāji». Šeit ir sniegts darba vietu skaits pēc ekonomikas nozarēm un darbības jomām. No valsts viedokļa kopumā Latvijā ir 19 nodarbinātības jomas, kuru vidū īpaši uzkrītošas ir «Vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība; automašīnu un motociklu remonts», kur ir nodarbināti 145 149 cilvēki, un «Apstrādes rūpniecība», kur strādā vairāk nekā 110 693 cilvēki. Pārējās nozarēs ir daudz mazāk strādājošo.
Apstrādes rūpniecībā nodarbinātie ir neapšaubāmi strādnieku šķira. Pēc pieredzes zināms, ka administrācija parasti ir aptuveni 10% no strādājošiem uzņēmumā. Tātad, atņemot 10%, iegūstam skaitli 99 623.
Tālāk pievēršam uzmanību kategorijām «Būvniecība» (no 50 359 cilvēkiem), «Transports un noliktavas glabāšana» (no 76 189 cilvēkiem) un «Ieguves rūpniecība un karjeru izstrāde» (no 2 323 cilvēkiem). Arī šeit ir koncentrēta strādnieku šķira. Samazinot šos skaitļus par 10%, pievienosim tos pie apstrādes rūpniecībā nodarbinātajiem. Sanāk 215 606 cilvēki.
Noapaļosim iegūto skaitli samazināšanas virzienā. Izrādīsies
Tātad, strādnieku šķira Latvijā ietilpst vismaz
Jāsaka, ka vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības darbinieki ir ļoti tuvi strādnieku šķirai, bet autoservisa darbinieki, kuri nez vai arī iekļauti tirdzniecībā, no strādnieku šķiras vispār neatšķiras, tāpēc daļa no grupas «vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība; automašīnu un motociklu remonts» arī varētu tikt pieskaitīta pie strādniekiem. Taču tīšām atturēsimies no šīs operācijas.
Patiesības labad pie ražošanas, transporta un noliktavu darbiniekiem neliksim arī klāt divējādi saprotamus, neviennozīmīgus rādītājus šādās nozarēs:
- «Lauksaimniecība, mežsaimniecība un zivsaimniecība» (no 20 404 cilvēkiem),
- «Elektroenerģija, gāzes apgāde, siltumapgāde un gaisa kondicionēšana» (no 12 883 cilvēkiem),
- «Ūdensapgāde, kanalizācija, atkritumu utilizācija un sanācija» (no 7 555 cilvēkiem),
- «Profesionālie, zinātniskie un tehniskie pakalpojumi» (no 40 424 cilvēkiem).
Šeit var būt ne tikai strādnieki, bet arī ierēdņi, kā arī zemes īpašnieki.
Daudz darbinieku ir norādīts izglītības jomā — no 96 482 cilvēkiem. Un, lai gan mūsu skolotāji ir proletarizēti un dzīvo nabadzīgi (tāpat kā medmāsas), mēs viņus tagad nepievienosim strādniekiem, «eksperimenta tīrības» dēļ.
Tad vēl paliek:
- «Viesnīcas pakalpojumi un sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumi» (no 31 275 cilvēkiem),
- «Informācija un sakari» (no 29 505 cilvēkiem),
- «Finansiālā un apdrošināšanas darbība» (no 18 266 cilvēkiem),
- «Nekustamā īpašuma operācijas» (vienkārši sakot, spekulācija — no 27 274 cilvēkiem),
- «Administratīvie dienesti un apkalpojošā darbība» (no 36 413 cilvēkiem),
- «Valsts pārvalde un aizsardzība, obligātā sociālā apdrošināšana» (no 61 782 cilvēkiem),
- «Veselības aprūpe un sociālā aprūpe» (no 64 025 cilvēkiem),
- «Māksla, izklaide, atpūta» (no 24 588 cilvēkiem),
- «Citi pakalpojumi» (no 14 720 cilvēkiem)…
Ko tad gūstam? Strādnieku šķira Latvijā ir «ekonomiski aktīvo iedzīvotāju» lielākā grupa. Lai gan visas pārējās grupas, ņemtas kopā, pārsniedz strādniekus, tomēr tās pārējās grupas ir tik nevienādas, ka tos apvienot kādā vienotā «pretstrādnieku šķirā» nedrīkst. Katra no citām «ekonomiski aktīvajām» grupām, ja tās tiek ņemtas atsevišķi, strādnieku šķira skaitliski pārsniedz.
Tātad, Latvijā nav maz strādnieku. Daudz ir arī tiem tuvo darbinieku. Kāpēc tad darba cilvēki līdz šim nav izrādījuši savu politisko aktivitāti? Kāpēc strādnieki joprojām nepauž savu pozīciju vēlēšanās? Kāpēc nav sociālistisko politiķu? Kāpēc arodbiedrības klusē?
Tomēr tradicionālās atbildes (vāja urbanizācija, spēcīgs sīkburžuāziskais elements mazu lauksaimniecisku zemesgabalu masveida privatizēšanas dēļ, kā arī niecīgi darba kolektīvi) var tikai izskaidrot, bet nevar attaisnot arodbiedrību un «kreiso» politiķu pasivitāti. Var gadīties, ka nevis strādnieki novēršas no «kreisās», bet «kreisie» nekādi nevēlas pagriezties ar seju pret strādnieku šķiru.
