Es mēģināšu izskaidrot dažus ar ekonomiku saistītus jautājumus. Kāpēc dažas valstis ir bagātas, bet pārējās ir nabadzīgas? Vai tas ir politiskās iekārtas vai pašu iedzīvotāju dēļ? Varbūt, par to ir vainīgi likumi vai iedzimts stulbums un slinkums? Slikti ierēdņi? Kā jūs domājat, kāpēc visu bijušo padomju republiku valdnieki sapņo par investoru ienākšanu viņu valstīs, kāpēc izgudro jaunus slazdus priekš viņiem? Politiķi gan pielīdzina likumus «rietumu standartiem», gan liek izmantot «eirostandartus» (piemēram, renovēšana), gan uzlabo «investīciju klimatu». Ko īsti nozīmē vārds «investīcija»?

Mēs būvējam kapitālismu, kurā galvenais ir peļņa. Ja nebūs peļņas, tad iestāsies nāve. Burtiski. Produkcijas kvalitāte nav galvenais nosacījums peļņas gūšanai. Var bankrotēt, pat ja ražo augstas kvalitātes preces. «Rolls-Royce» fabrika kādreiz jau bankrotēja, un draņķīgas mazlitrāžas auto ražotnes veiksmīgi darbojas.

Tomēr konkurētspēja ir sarežģīts jēdziens. Kas tas ir?

Atbilde: ienākumi ir lielāki nekā iznākumi. Jo lielāka ir šī starpība, jo augstāka būs konkurētspēja. Preču ražošanas izdevumiem jābūt mazākiem nekā ieņēmumi par šo preču pārdošanu. Izdevumi sevī ietver izejvielas, pašu ražošanas procesu, enerģiju, algas utt. Izdevumu ir ļoti daudz, tāpēc mēs neanalizēsim katru Latvijas uzņēmumu. Bet jāatceras, ka investori veic šos aprēķinus, un, ticiet man, rezultāti ir slikti. Tik slikti, ka neviens investors pie mums nenāk. Un ne tikai pie mums.

Jebkāda ražošana Latvijā būs neizdevīga, ja robežas ir atvērtas visai pasaulei. Mūsu robežas tomēr ir atvērtas, šeit valda «tirgus ekonomika» un «brīvā konkurence». Ar tirgus ekonomiku saprot tādu situāciju, ka preces un kapitāls brīvi pārvietojas pa visu pasauli, valūtas var brīvi konvertēt (mainīt), uz robežām praktiski nemaksā muitas, un uzņēmumi tirgo patstāvīgi. Atceraties, cik steidzīgi mēs to gribējām ieviest? Atliek tikai atvērt tirgu un sākt konkurēt, un Latvija kļūs par veiksmes stāstu! Jūs jau zināt, kā šis eksperiments noslēdzies mūsu valstī. Visi uzņēmumi bankrotēja. Te nepalīdz ne godīgi ierēdņi, ne kvalificēti un godprātīgi darbinieki. Mēs esam maza valsts kaut kur ziemeļos. Un cik dārga ir apkure! Vietējas izcelsmes izejvielu praktiski nav. Ar jebkāda veida enerģiju ir milzīgas problēmas. Bet citās valstīs pietiks ar atvērtu logu, lai sasildītu telpu. To investori labi zina. Veltīgi mūsu valdnieki viņus sauc. Bezjēdzīga lieta. Varbūt, ar to pietiks, lai apmānītu cilvēkus un «nūdeles uz ausīm pakārtu». Mēdz teikt, ka cerība mirst pēdējā. Tā mēs jau dzīvojam 30 gadus un joprojām ticam pasakām.

Skaidrs, ka konkurences apstākļos ienākumu trūkums nozīmē bankrotu. Niecīga kļūda aprēķinos, un tev tuvojas gals. Te nekādas romantikas nevar būt. Gaidīt atlaides no valsts vai konkurentiem ir stulbi. Investīcija nav parāds vai kredīts. Investīcija ir ilgtērmiņa ieguldījums noteiktā rūpniecības jomā. Tas sevī ietver visu: kapitālceltniecību, izejvielas, aprīkojumu, personāla apmācību utt. Tas sevī var ietvert pat mājokli un bērnudārzus (atceraties pilsētveidojošus uzņēmumus?).

Investors sāks atgūt ieguldīto tikai tad, ja saražotas produkcijas pārdošana būs ienesīga. Vispirms rūpējas par izdevumu segšanu, tikai tad seko peļņa. Investīcija ir līdzekļi, kurus neveiksmes gadījumā valsts nav tiesīga kompensēt. Investors būtībā ir azartspēlētājs, kas riskē un iegulda savu naudu. Kāda uzņemuma pirkšana nav investīcija. Tas ir tikai īpašnieka maiņa. Ja šajā gadījumā uzņēmums bankrotē, tad valsts jāizmaksā parādi gan darbiniekiem, gan cietušiem partneriem. Bet bijušais saimnieks, ja izvairīsies no tiesas, atpūtīsies kaut kur dienvidos.

Tāpēc ierēdņiem ir tik vajadzīgi investori, jo par viņu rīcību neviens valdībā nenes atbildību. Darbiniekus var mierīgi sviest ārā: «Kāpēc jūs strādājāt šī investora labā? Paši tiksiet galā, valsts nav atbildīga par jūsu problēmām». Ko mēs tagad redzam? Būvē rūpnīcas, uzstāda jaunu ražošanas līniju, pārdod produkciju, naudu ieskaita ārzemes kontā un aizmūk. Ražošanu tālāk neattīsta, neko neremontē, jaunus darbiniekus neapmāca, algas maksā aploksnēs.

Kad no citrona izspiež visu sulu, mizu met ārā.

Mūsu darbinieki nerūpējas par savu nākotni. Viņi cer, ka neviens viņus nepievils un neapmānīs, jo saimnieks ir tik labs un godīds. Muļķi. Jūs paliksiet bez pensijām, bet jūsu bērni — bez nākotnes. Viņi jau tagad brauc projām. Kas jūs, sirmgalvjus, baros?

Jāatceras galvenais: sīvā cīņā par investīcijām (brīvajā pasaules tirgū) jebkāds Latvijas uzņēmums neizbēgami bankrotēs. Kapitālisms ir nežēlīga lieta. Tas ir nežēlīgs pret visiem: parastajiem cilvēkiem, miljardieriem un pat valstīm. Iet bojā tas, kas nespēj iekārtoties kapitālismā. Atceramies, kas notika ASV 1928.-1932. gados: krīzes vētra iznīcināja jebkādas labklājības atliekas. Sociālisms un plānu ekonomika ir mūsu glābšana. Vienkārši jāslēdz ekonomiskās robežas un jāsāk dzīvot pieticīgi.

Cieņā,
Jūsu Kārlis Markss