Man, kā apzinīgam darbiniekam, visiem strādājošajiem cilvēkiem gribas atkal un atkal atgādināt vienkāršu patiesību — kapitālisma apstākļos neviens no mums nav pasargāts no atlaišanas un sekojošā bezdarba. Pat retu un augsti apmaksātu specialitāšu pārstāvji ir iekļauti «riska grupā», un viņiem vienmēr jāatskatās uz situāciju ekonomikā.
Kapitālisms ir tāds preču ražošanas posms, kurā darbaspēks kļūst par preci. Mēs darba tirgū ienesam savas darba spējas un cenšamies realizēt tos pēc iespējas dārgāk. Savukārt ražošanas līdzekļu īpašnieki mēdz tos iegādāties pēc iespējas lētāk. Vispirms kapitālists aplūkos darbaspēka cenu, un tikai pēc tam uz darbspēju pārdevēja tautību, saziņas valodu vai pilsonību. Šī objektīvā interese, kas raksturīga jebkuram buržuāziskās šķiras pārstāvim, sagrauj mums uzspiesto mītu par labiem, nacionāliem uzņēmējiem, kurus nepieciešams atbalstīt.
Tā kā likums ir valdošās šķiras griba, lielākā daļa Darba kodeksa (Darba likuma) pantu ir izstrādāti, lai kalpotu buržuāzijai un pasliktinātu algotu darbinieku stāvokli. Un tomēr mums ir iespēja ne tikai aizstāvēties, bet arī doties uzbrukumā. Vai daudzi no jums atrodas arodbiedrībās? Vismaz «dzeltenajās» vai atklāti kontrolējamās ar jūsu uzņēmumu administrāciju, bet arodbiedrībās? Lūk jums un atbilde, kāpēc ar mums, strādniekiem, runā kā ar otrās šķirnes cilvēkiem, kāpēc vadītāji un darba devēji nebaidās mūs iebiedēt un dažreiz pat pārkāpt likumu.
Saņemot darbu, bet nepārdzīvojot arodbiedrības cīņas vienkāršāko posmu, vienmēr pastāv risks tikt atlaistam — tas attiecas uz visiem. Pa vienam mēs tiksim salauzti, norīti un izspļauti. Jūs noteikti varat cerēt uz īpašnieka žēlastību, uz savām ārkārtējām īpašībām. Bet, kā rāda prakse, biznesu interesē tikai peļņa. Vai tu piekrīti zem atlaišanas bailēm vienmēr pārpūlēties, tādējādi atņemot sev brīvo laiku un ātrāk nolietojot savu ķermeni? Vai piekrīti strādāt par zālēm? Tas nepirks īpašnieka lojalitāti un «mīlestību» — agrāk vai vēlāk kā nostrādātais materiāls tu papildināsi bezdarbnieku armiju, tiklīdz atradīsies kāds lētāks un jaunāks.
Krīze piespiež buržuāzijai samazināt izmaksas uz strādājošā rēķina. Patiešām, pakāpeniski samazinot darba dienas ilgumu darba ražīguma pieauguma dēļ, bezdarba problēma varētu atrisināties pati. Bet kapitālistiem tas nav vajadzīgs, tos interesē tikai peļņa. Un kā to iegūt, jau desmitā lieta.
Kapitālistiskajā realitātē, taisoties no rīta uz darbu, jābūt gatavam, ka īpašniekam tu vairs nebūsi vajadzīgs pusdienu laikā. Viņam ir vienalga uz tevi, tavu ģimeni, bērniem — tu esi «brīvs», un tava dzīve nevienu neinteresē. Šāda kanibālistiskā politika ir tas, uz ko mēs sākām savu ceļu 30 gadu atpakaļ, ceļš, kas tik ļoti patīk valdošajai šķirai un tās kalpiem.
Kāpēc darbinieki necīnās par savu cieņu un ļauj pret sevi tā izturēties? Buržuāziskās vērtības un ideālus katru dienu pārraida mediji un ieliek parasto cilvēku galvās. Raksti par pēkšņi kļuvušiem bagātiem cilvēkiem, miljonāru veiksmes stāsti ir paredzēti, lai stiprinātu ticību iespējai «dzīvot bagātīgi un nedarīt neko». Tajā pašā laikā pati vēlme «dzīvot bagātīgi un nedarīt neko», tas ir, dzīvot uz kāda cita neapmaksāta darba rēķina, kļūst par morāles normu. Šim ideālistiskajam absurdam pretoties var tikai patiesi zinātnisks, materiālistisks skatījums uz pasauli, kurā mēs dzīvojam, uz procesiem, tajā notiekošajiem.
Šajos apstākļos marksisms ne tikai nav novecojis, bet tika aktuālāks nekā jebkad agrāk. Esot brīvam no jebkurām dogmām, subjektīviem uzskatiem un reliģiskiem aizspriedumiem, marksisma-ļeņinisma mācība ir loģiska, pieejama un pilna. Tikai tā var dot katram cilvēkam sapratni par savu vietu sabiedrībā, savām pamatinteresēm un norādīt mērķi, uz kuru patiesībā būtu jātiecas, mūsdienu cilvēka cienīgu mērķi. Un pret mums, Latvijas darba tautu, tas attiecas kā nekam citam. Tikai kopā mēs varēsim pārvarēt visus tos šķēršļus, kuri stāv uz ceļa pie dzīves bez bailēm un neziņas par savu nākotni.
Apzinīgais strādnieks
